Kā mazais Benijs mani šorīt pārbiedēja! No rīta pieeju pie būra, lai atkal šos mainītu vietām, bet Benijs guļ. Domāju, ja guļ, tad pagaidām netraucēšu, lai lieku stresu dzīvnieciņam neradītu. Pašai jau arī nepatiktu, ka mani pēkšņi no gultas milzu roka izvilktu...

Piegāju pēc pārdesmit minūtēm, šams no midziņas izrāpies, bet tāds bēdīgs izskatās. Pabakstīju šamo, un viņš, acis neatverot, aizstreipuļoja uz būra otru galu, knapi turot līdzsvaru. Paņēmu rokās - viņš tāds vājiņs jo vājiņš, tāds kā pamiris. Un auksts. Tieši tāds pats kā Pelis bija tai dienā, kad nomira. Nets nekādas gudrās atbildes nedeva, tad nu rīkojos tīri intuitīvi. Salēju saplacinatās plastmasas pudelēs karstu ūdeni, satinu tās salvetēs, ieliku būrī un mazo tām virsū. Sasedzu ar tualetes papīra gabaliņiem (viņu iemīļotais migu materiāls) un atstāju mazo vienu. Pēc stundas izlēmu pārbaudīt, vai nav sasilis. Iebāzu roku būrī un šams man iekoda!!! Pateicība, ne!? Tagad skraida pa būri, rokas salmos tā, it kā nekas nebūtu noticis. Man nav ne jausmas, kas šamam kaitēja, bet prieks, ka mums dārzā nesāks veidoties peļu kapsēta...