Paldies visiem īkšķu turētājiem!

Varbūt nākamreiz man paveiksies vairāk...

Esmu palikusi mājās viena. Un kad esmu viena, es garlaikojos un meklēju glābiņu, pareizi, ēšanā. Mājās nekā nav, bet toties daži veikali vēl atvērti. varētu iesēsties mašīnā, un pēc desmit minūtēm es jau būtu atpakaļ mājās ar saldumu turziņu vai cepumu paciņu, vai kādu kūciņu.

Jau stundu pretojos šai uzmācīgajai domai.

Tikko nomizoju burkānus, grauzīšu tos. Jāiztur līdz astoņiem. Tad visi veikali būs ciet.

Viens no maniem mazajiem smilšu peļiem jau vairākas nedēļas nesekmīgi cenšas izlēkt laukā no būra. Sitas ar galvu pret vāku, aizķeras ar priekšķepām aiz ūdenstrauka un ar pakaļķepām mēģina sevi uzstutēt augstāk. Intereses pēc vairākas reizes nobīdīju vāku uz malu, bet šamam tā arī neizdevās aizlēkt līdz malai un uzdabūt resno galu augšā. Līdz šim vakaram. Kā teica B. Franklins, Energy and persistence conquer all things. Laimīgais Pelis aizlēca līdz malai, aizķērās aiz tās, pievilka dibengalu un bija augšā uz būra malas. Nosēdēja tā pāris minūtes, laikam nespēdams noticēt savai veiksmei, un devās pastaigā pa nobīdīto būra vāku. Tālāk gan nekur netika. Līdz grīdai nedaudz mazāk par metru, mazajam pelēnam zvērīgs augstums. Paskraidīja nedaudz pa vāku un ielēca atpakaļ būrī, lai... atkal atsāktu savus mēģinājumus sasniegt būra malu :D

Pēc otrdienas agrās celšanā, ilgā brauciena un stresainās pusotras stundas es vairāk neko nevēlējos, kā vien atkal mērot tos 350 km, lai vien ātrāk tiktu mājās. Bet tai galā gadās pabūt tik reti, un tā kā viņa bija tik laipna, lai mani turp aizvestu un neļautu man pārāk satraukties par īstā ceļa atrašanu, par kavēšanu, nespēju atteikt tās pāris pastaiga pa diviem pils parkiem. Frederiksborgas pils parku un Fredensborgas pils parku. Un otrā pastaiga bija nedaudz par ilgu un nedaudz par aukstu manam organismam. Jau trešo dienu temperatūra pamazām kāpj. Sākumā tikai 37, tagad jau 37.5. Tāda riebīga temperatūra, kurai zāles tāpat nelīdzēs, tāpēc dzeru kumelīšu un liepziedu tējas. Tās silda.

Tāpat arī silda apziņa, ka tik daudzi par mani turēja īkšķus. Patiesībā joprojām tur un kopā ar mani tic, ka izdosies. Nākamnedēļ...?

Mmmm.... Rīgā....

Ir 7:30. Esmu pilnīgi pamodusies un gandrīz jau ceļā uz sporta zāli. Joga astoņos. Kāds velns mani dīda?

Mani faleonopši neparko nevēlas ziedēt. Laikam būs šamie atkal jāpārstāda.

Lai sevi nedaudz uzmundrinātu, šodien nopirku jaunu orhideju, dikti krāšņo un smaržīgo miltoniopsi.

( Jaunā mīlule )

Ir jau klāt vakars, un es beidzot jūtos puslīdz kā cilvēks. Nevajadzēja, ak nevajadzēja man brokastīs dzert tās pāris tases kafijas. Pusi dienas sāpēja galva, streikoja sirds un vēders bija sažņaudzies kamoliņā. Sadzēros kumelīšu tēju un saelpojos svaigu gaisu Dānijas laukos. Melnu kafiju tagad laikam vēl ilgi nedzeršu...

Aizvedu miloto uz dz/c staciju. Agri. Ieminejos, ka atpakalcela tikpat labi varetu aizbraukt lidz jurai, lai redzetu saullektu. Milotais tik nosmejas. Protams, es ka jau es devos taisna cela majup, atrak atpakal siltaja gultina, lai nosnaustos vel kadu stundinu vai divas. Saldus sapnus!

Vakardienas mazais prieks pēc dienas lielākās vilšanās - Ben&Jerry's Chocolate Fudge Brownie saldējums. Ņamma! Bet, protams, tas nepārspēj manis jaunatklāto saldējumu veikalu, kas tirgo cold stone saldējumus, kurus pirmo reizi redzēju kādā korejiešu seriālā un kopš tā laika ik pa brīdim pasapņoju par tāda brīnuma notiesāšanu. Et voila! Mūsu ciemā ir atvēries "Cold Stone Creamery". Addictive! Tagad, katru reizi esot centrā, jāturas pretī kārdinājumam aizčāpot līdz veikalam un iztērēt kārtejos 3 latus vienam mazam saldējumam.

Lielā vakardienas vilšanās bija Bianco apavu izpārdošana. Vienīgais pāris, kuru patiešām iekāroju, ir izpārdots. Palikuši 40-iie un 41-ie izmēri. Vienīgais veikals, kurā, iepsējams, būtu bijusi lielāka izmēru izvēle, bija ciet! Un nevis vienkārši ciet, bet ciet ciet, as in slēgts un likvidēts. Kurpītes gan tiiiik skaistas. Perfekti piemērotas šīvakara pasākumam...

Esmu atpakaļ mājās. Gandrīz mājās mājās būšu otrdien, Rīgā.

Pagaidām atpūšamies starp diviem ceļojumiem. Skotija bija fantastiska. Mēs uzkāpām Lielbritānijas augstākajā kalnā, Ben Nevis, mēs redzējām Harija Potera vilcienu un dzērām alu nelielā zvejnieku ciematā Mallaig. Mēs atpūtāmies sudraba smilšu pludmalē (Silver Sands of Morar), apskatījām pilsdrupas (Urquhart castle) un izbridām brikšņus līdz Lohnesa ezeram pie Drumnadrochit ciemata. Pēdejā pārgājiena dienā mēs apgājām apkārt Buachaille Etive Beag, nedaudz apmaldījāmies un apsvilām.

Pēdējās divās dienās mēs izstaigājām Edinburgu - pilskalnu, The Royal Mile un karalienes residenci. Interesantākais bija ekskursija pa velvēm zem Dienvidu tilta ar nedaudz baisu noskaņu. Gids pūlējās mūs pārliecināt, ka tur spokojas.

Ak, jā. Neiztika jau protams bez viskija darītavas apmeklējumu. Izvēlējāmies Oban darītavu. Izcils viskijs!



Pāris reizes uzsāku raksīt detalizētāku aprakstu par mūsu pārgājieniem. Varbūt vēlāk nopublicēšu, ar kartēm un sīkāku informāciju par izmaksām un tamlīdzīgiem sīkumiem.

Esam Skotijā!!! Te ir tiiiiiik skaisti!

Pirms pārdesmit minūtēm mīļotais izskrēja no mājām un tad, ienācis atpakaļ, teica, ka ārā kāds sauc pēc palīdzības. Vilku apavus kājās un skrēju ar šo uz blakus esošo rindu māju rajoniņu. Tur mums pievienojās vēl viens ārzemnieku pāris, kopā devāmies skatīties, kas noticis. Izrādās, viens tantuks ar suni pastaigājās, suns ieraudzīja kaķi, rāvās pie tā. Tantuks nokrita un salauza potīti. Sēdējā zālē un krietnu laiku sauca pēc palīdzības, līdz mēs beidzot ieradāmies, izsaucām ātros, noķērām suni un sadabūjām rokās viņas draudzeni, kas tu palika ar sievieti viņas ģimeni apzvanīt.

Tā jõcīgi nedaudz. Apkārt mājas, visos logos gaismas, bet neviens, itin neviens no kaimiņiem neiznāca laukā paskatīties, kas sauc pēc palīdzības. Tikai pēc ātro ierašanās pāris ziņkārīgie izlīda no savām migām. Varbūt nedzirdēja? Kas to lai zina...

Kārtoju māju, pakoju drēbes un citas lietas. Beidzot ilgi gaidītās brīvdienas ar mīļoto. Rīt ap šo laiku mēs būsim Fort William pilsētiņā Ben Nevis piekājē. Laika prognoze nākamajai nedēļai nav diez cik iepriecinoša. Lietus un aukstums. Ceram gan uz to labāko.

Ne dienas bez piedzīvojuma. Pārsimts metrus no mājām nepamanīju kaut kādu akmeni/sprunguli/vvz ko uz ceļa un eleganti uzbraucu tam ar riteni. Protams, pārplīsa riepa, un kā par spīti tieši aizmugurējā. Domāju jau doties mājup, bet uz sporta zāli arī gribās. tad nu noparkoju riteni pie autobusa pieturvietas un atlikušos gandrīz divus kilometrus līdz sporta zālei noskrēju vieglā riksītī. 13 minūtēs, kas man, klimpai ar mugursomu plecos, ir diezgan liels sasniegums. Uz jogas nodarbību ierados ar nelielu nokavēšanos, bet toties pamatīgi iesildījusies. Tad vēl pilates, un tagad es neko citu nevēlos, kā vien zvilnēt dārza krēslā, baudīt beidzot parādījušos sauli.

Acīmredzot tieši lūgumi uz vīriešiem nedarbojas. Lai cik ļoti es pūlos pierunāt, piedraudēt, piesolīt, nekas, itin nekas nedarbojas. Ja viņam kaut kas nepatīk, viņš to nedarīs. Punkts.

Ķeršos klāt nelielai viltībiņai. Manis iecerēto mērķi mēs sasniegsim, bet viņš pat nenojautīs, ka es kaut ko "bīdu". Hehehe!

Vasara jau puslīdz sākusies, bet manā skapī trūkst vasarīgu papēžkurpju. Un veikalos kā par spīti nekā iekārojama nav. Lielākā daļa piedāvāto apavu ir bez papēžiem vai arī smalkas siksniņkurpes, kuras ikdienai neder. Tāpēc vakar pilnīgi nopietni apsvēru domu iegādāsies šīs Tommy Hilfiger wedges par spīti diezgan sālītai cenai. Atturējos. Nākamnedēļ ap šo laiku tik un tā būšu Edinburgā, varbūt tur paveiksies ar sandaļu iegādi.

Aizmirsu laicīgi iedzert pretsāpju tabletu, un tagad galva plīst pušu. Savādāk to briesmīgo spiedošo sajūtu neaprakstīt. Nez, vai iet gulēt vai arī palikt nomodā, jo tik un tā nakts laikā būs jāceļas, lai brauktu pakaļ mīļotajam. Viņam atkal vakariņas ar darba kolēģiem. Es tikmēr izklaidējos ar viņa ģimeni. Pica vakariņās un naksnīga pastaiga gar jūras krastu, tumsā pūloties saskatīt izstādes Sculpture by the Sea instalācijas. Tās, kuras novietotas gar krastu, mēs vēl paguvām apskatīt, kamēr gaišs, bet atpakaļceļā jau klīdām pa mežu, minot, kādi darbi ir paslēpti tajos tumšajos krūmos. It īpaši neomulīgs bija Emma Wise "Growth" - kokos sakārti krāsaini guļammaisi, kuros it kā manāmas cilvēku aprises. Lieki piebilst, ka 11 vakarā šie maisi nav krāsaini un diezgan ļoti uzdzen asociācijas ar melniem līķu maisiem. Brrr...

Jautrākās instalācijas (vai tā tās sauc?) bija izlietnes noteka (Peter Frimand) un māja, kurā līst (The Glue Society). Vēl ļoti patika milzu rozā brilles (Sea Pink, Marc Moser), obelisks (ļoti patika, The Obelisk, Keld Moseholm), spoguļbaznīca (Spectacle Agnostico, Kent Karlsson), trīs ziedi (From Optimism to Hope, Andreew Rogers) un patiesībā gandrīz visas pārējās instalācijas. Daudz interesantāk nekā pirms diviem gadiem, kad bija pirmā Sculpture by the Sea izstāde.

Bildes slinkums likt, jau vēls. Varbūt rīt, varbūt arī vispār ne. Ja kādu interesē, oficiālās (ne manas) darbu bildes apskatāmas te.

Video that made my day. Labākais gabals garastāvokļa uzlabošanai ever (kopš video par augstāko matemātiku Latvijas sākumskolās)! Pēkšņi sajutos ļoti, ļoti, ļoti gudra...

Vakar aizmirsām izņemt pasūtītās bildes, tad nu tagad došos nelielā velobraucienā līdz iepirkšanās centram. Nav jau tā, ka ļoti vēlos, vienkārši mājās nav ko darīt. Atvaļinājuma dēļ pat darbu īsti sākt meklēt nevaru. Ja nu piezvana, kamēr es klīstu pa Skotijas plašajā ārēm vai kamēr laiskojos kāda ezera malā Latvijā.