mācīties no ziediem pļavā?
Lēšu, ka tieši istabas augi un nevis labākie draugi mani novedīs psihotrapeita krēslā, jo kas lai saprot tās zaļās struktūras? Skaidri zinu, ka tie ir daudz kaprīzāki par mani un tieši visa podu pasaule ir šīsmājas princeses uz zirņa un es to nesaprotošā pakalpone.
Lūk, piemēram, alveju ģimene "Martinsoni". Savairojušies pilns pods, katrā brīvajā zemes čupiņā pa mazam alvejēnam – pa to līniju bēdu nezina (tāpēc arī Martinsoni). Sākotnēji mitinājās (un kusli vairojās) rietumpuses logos, bet ik pa brīdim izčurnējās, tādi blāvi, kā sērdienīši grūtdienīši fabrikas meitenes bezsaululītes. Aizstiepu uz dienvidaustrumiem, še jums saule, peldiet –
jihājihā un sešas mucas ruma , demogrāfija sprāga, bet nezkāpēc lapas saritinājās tūtiņās un palika violetīgas un saļima. Tie esot saules apdegumi, ziņoja dakteris
rasbainieks, aizesu apakaļ uz rietumiem. Atžirga, bet joprojām izskatās
atturīgi . Tā kā man nav stikla jumta, kur visas debespuses tos apstaigātu, Martinsoni mīt magnētiskajā mājokļa centrā - uz viesistabas galda, bet izstaro kaut ko ne to no sevis, akurāti nīgrumu dveš. Kā aiznesu saulē: hops, arī nav labi, nopļekst uzreiz. Tad kā man būt?
Raugi, arī naudaskoks mūsu trešajā kopdzīves gadā, labi atkpopies, sakuplojis, izstiepies "beidzot sāka runāt" un kaut kad, nebeidzamās ziemas
spilgtajā saulē (ironija) "esot apdedzis" un palika ļengans, violets un gatavais napaciņš. Tomēr arī rietumpuse tam bija par rēnu, atkal jau ziņoja diagnosti, atstāju tajos pašos dievidaustrumos, tālāk no loga, uz kumodes un sarīkoju uzmanības un uzrunāšanas terapiju, jo naudaskoks nu mīt uz atvilktnes, kuru virinu katru rītu. Ja neskaita to, ka dažureiz tas vienkārši ņem un apgāžas ("veķeķē"), tad lapu zaļoksne ir atkopusies, jaunās dziņas dzītas, tomēr ik pa brīdim kāds no zariņiem noļekst. A ko es daru nepareizi, msē? Par tumšu tur, ja?
Enģeļpleci uzreiz iedefinējās, ka tiem nu nepatiks nekas no tiešās saules, ne rīta, ne dienas, ne vakara, nekādas – tāpēc mīt uz kumodes arī un daudz bēdu nezina, izauguši gari un ik pa laikam randomā uzzied. Ļoti konkrēts istabas augs, šķietami sabožas tūliņ kā kāds saules stars tiem tuvojas, tieši enģeļplecus arī turu aizdomās par mana SPF50 saules krēma pazudināšanu, kā dēļ man pašai šobrīd ir nevis enģeļpleci, bet kapara mugura, taču who cares, rakstiet to savu daiļliteratūru mazāk tādu, kuru lasot esē apdegstu saulē. Ar e-pleciem viss skaidrs. "Nekādas saules!"
Izturīgā Fūrijpalma sēd kaktā, no kurienes to uz kādu laiku bija izfīrējusi Līdakaste (kurai centos radīt spartiskus apstākļus, lai panāktu ziedēšanu, nepanācu), to es salaistu, nodušoju, sačubinu un šamā tikai izšauj pa sprīdim gadā, drīz man te būs paradīzes pavēnītis ar palmām. Fūrijpalmu galvenais neaizmirst apliet, jo reizumis tā saiet pelēcītī un izliekas, ka stūrī tās nemaz nav. Bet es visu atceros, arī tevi, fūrij'. Vispār, tā ir vissenākais šīsmājas istabaugs un tāpēc stoiciski pacieš pārējos pižonus, kam
nekas nav labi gana .
Augs, par kuru
usne teica, ka "tā ir klīvija un tā ziedēs", iespējams, patiešām ir klīvija, bet ziedēt negrasās, šomēnes ir sadzeltinājis trīs lapas (dzīvo uz rietumpusi) un tagad tiek eksperimentāli iemitināts saules galā. Izskatās ka kandidē uz "mēneša vājinieka" titulu, jo neizrāda nekādu dinamiku atkarībā ko kopšanas/nekopšanas/saules/ nesaules. Varbūt tā ir mūmijklīvija?
Amariļļi, godavīri, ciena dienvidpuses sauli, neiet gulēt, zied kad sagrib: jūtu tajos nepieciešamo sīkstumu un nepadošanos; arī rozmarīns kuplo, bēdu nezinot.
Ar cilvēkiem tomēr parasti ir krietni vieglāk. Tie, ja vien vēlas, visko pastāsta un padara zināmu, pirms saiet mūmijā, pučeites te izpildās un sēc pēc "vidēja saulainuma", kur mums grūti vienoties par viduspunktu. Man liekas, ka viduspunkts ir tāds kā augusts: saule ir, bet augstu un migla jau dzesē svelmes dulnumu. Tomēr viedokļi no puķpodiem dalās.