kāpēc man nepatīk instagram?
Lūk, manā ieskatā, foto ir dokumentāla, realitāti atainojoša, fiksējoša, bet ne pašmērķīgi izpušķojoša, dekorējoša māksla, bet klātpiešķirtais efekts ved maldināšanā, jo fotogrāfija ir notikuma, kompozīcijas, kadra fiksēšanai un labas bildes gadījumā klātesošās emocijas nolasās vai pievienojas pašas.
Bet te - brūni zeltainas bordokrāsas zemeņu tortes receptēs, sarūsējušas lauku ainavas ar vēsinātiem kontrastiem, sarkanas mellenes (jo vēl zaļas), bronzēti bālģīmji: par daudz vienmuļas, platformā štancētas konstrukcijas. Līdzīgi kā Krāslavā ceptas biezpienmaizītes ar rozā un sudraba cukura lodītēm šķiet mazliet pārspīlēta un greiza progresa pazīme, "māžošanās pakaļ modei un bēgšana no pašiem sevis."
Protams, vietā jautāt – "bet kā tad ar Photoshop?". Fotošopam un retušēšanai ir maz kopīga ar automātisku filtrmašīnīti, kas satura pārprodukcijas jūrā visus kadrus mēģina padarīt konkurētspējīgākus, (šāres, laiki, retvīti), svarīgākus, vērtīgākus ar vecinājuma efektu tiem piešķirot vēsturisku, laika zoba negrauztu kvalitāti, vai mazvērtīgām lietām (drēbēm, aksesuāriem, ierīcēm) piešķirtot augstāku raudzi. Jā, svarīgi, lai kleita Instagram bildēs nepiestāv labāk, kā dzīvē.
Ja pieņem, ka Instagram filtri un efekti palīdz "labāk izpušķot realitāti", tad voila- uzlecam uz tulznas- ja realitāte, kādu to redzi nešķiet pieņemama "nepušķotā veidā", bez filtra nr.1, 3, efekta nr.4, tad kaut kas būs misējies ar spēju pieņemt redzamo vai klibo ekspektāciju menedžments? Ja par dekoratīvo funkciju - piemēram, dažus ss.lv mājokļu sludinājumus mazliet paglābtu instagrams, bet lielāko daļu uzlabotu slota, krāsas spanis vai kraujākos jaunprojektu gadījumos: kaut kas no sprāgstvielu maisījumiem.
Tikmēr, acis uzgavilē satiekoties ar bildēm, kur puķes ir puķu krāsā, pļavas ir zaļas, jūra ir zila un viss ir īsts, pat tad, ja viss izrādās konstrukcija. Tāda fotogrāfiska nostalģija, lūk, jo ir jauki redzi pamielot ar tīru bildi, gluži kā ēst īstu gurķi no dobes un grauzt dilles stāvot mauriņā.