Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

Es tomēr izcīnīju un pabeidzu to universitāti, ph, un šodien vēl neticās!
Aaaa, cik foorši!

Man nav laika nekam, kur nu vēl pašai sev. Pamanīju, ka šīs nedēļas laikā pāris reizes esmu apdomājusi kādus tālākus plānus - tālākus,t.i. tālāki par 3 nedēļām. Cilvēki man jautā, prasa, runājas, bet kaut kā sarunas nepaliek galvā, un visbeigās atkal nonāku pie manas "mīļākās" domas - diplomdarba. Savu "sūdiņdarbu", kā man patīk to devēt, tikko izprintēju 3 eksemplāros, jo tā vajag. Ja tā printēšana nebūtu iekavējusies, tad būtu paspējusi arī šovakar iesiet un tad miers un Gapijs. Tas būs viss? Nope, man ir fucki jāmācas pilnīgi stulbam eksāmenam, kur teorijas man ir ļoti maz, vai nav vispār, tad man ir fuckin jābrauc rīt uz Teiku, lai dabūtu parakstu no sava Ddarba "vadītāja", tad jābrauc uz fakultāti, jānoliek eksāmens (a ja nenolieku? a, ja ne, man pofig), tad jāodod darbi, jāsēž stulbā konsultācijā, kur mums būs runa par nākošās nedēļas valsts eksāmenu. Un tikai tad, tikai tad varbūt es varēšu uz kādu mirkli justies brīva. Savādāk jau es visu un visus atstājusi novārtā, negribot, tā vnk ir.
Ahh, grūši.
p.s. Cik forši, ka gandrīz visu uz dzimšanas dienu sadāvināto naudu, man nākas atdot visādos sūdos, vairāk par skolu..ahh

Pēdējā laikā. Vai pat pēdējo mēnešu laikā es nepārtraukti eju krustugunīs pati ar sevi. Man nav tā, ka konkrēti vēlos to un to, ka viss ir salicies pa plauktiņiem. Gluži otrādi, es nesaprotu, ko es vēlos un , ko nē. Viens ir skaidrs. Šobrīd es pievēršos tikai diplomdarba izstrādei, domāju tikai par to. Viss laiks ir sadalīts termiņos - Ddarba nodošana, valsts eksāmens, aizstāvēšana, mīļotā vīrieša atlidošana, lielā aizlidošana. Viss! Pa vidu un apkārt it kā nekas nepastāvētu. Un es jūtos dīvaini. Jo savu rutīnu un nožēlojamo vientuļo dzīvi es uz pāris dienām biju izmainījusi, izlasot grāmatu. Māsīcai šodien teicu to pašu, viņa teica, ka es par to runāju, it kā tas būtu kāds aizliegtais auglis. Bet tā es patiešām sajutos. Liekas, ka esmu tērējusi laiku velti, lai gan tāpat jau es to būtu nobumbulējusi savādāk. Es pat aizmirstu, ka drīz Ziemassvētki, vai dzimšanas diena, kas nozīmē Jauno gadu. Tas gluži vienkārši man liekas, ļoti nenozīmīgi un mazsvarīgi. Brīžiem liekas, ka es uz sevi skatos no malas. Ka tā neesmu es. Pārāk daudz jautājumu manī. Man vajag atbildes. Mūžīgā sevis izzināšana. Ehk. Dzīve!

Šodien esmu pelnījusi kārtīgu vannas relaksāciju. Jā! Un steidzami!

Dienas skrien kā stirnas pāri ceļam, ibio rio. Un neviļus man jau pavisam drīz jālido uz mājām. Vispār nesaprotu, kāds laiks Latvijā, jo braucot uz šejieni esmu paņēmusi līdzi vienu plānu ārjaciņu, ko nesāju arī vasarā. Pirkt taču negribu jaunu, jo mājās skapī stāv kādas trīs rudens jakas un mētelīši. Nu cerams, ka nebūs jau tik auksti, man nepatīk auksti. Man nepatīk, ka atkal jāatvadās, nepatīk, ka atkal jābūt vienai, nepatīk aizmigt vienai, nepatīk dzirdēt otra balsi telefona otrā galā un nepieskarties viņam. Ah. Saņemies! Nav jau vairs tik ilgi, skolu pabeigšu un būsim kopā forever and ever. Cheers!
p.s. Izklausās tik vienkārši. Ph.

Hm, latviešu meitene, kas dzīvoja kopā ar mums mājās, šodien ar džeku aizbrauca uz Franciju. Aizgāja no darba, un visu savu iedzīvi, kas bija 2 gados iekerāts salika lielā mugursomā un koferī. Pati teica, ka dīvaini.
Šodien istabā vācas iekšā Megana. Un vispār dīvaini tāpat. Arī man draud krāmēšanās, tikai man tas būs pēc laiciņa un no mājām. Bet vispār, šodien saņemšu savas 200 bildes. Nu tā, kā uz rokām. Apskatāmas, un tādas, lai ir ko likt albūmā. Un nākoš5den jau Latvija. Kaut kā grūti būs, jo ielidoju 5dien vakarā, tad aš gulēt un agrais rīt, jo jābrauc uz skolu. Kur nu vēl ātrāku un jaukāku, phh, atklimatizēšanos. Un es jau zinu, ka mani sagaida tās cilvēku "happy faces" NOT! Man tā vienmēr, tas viss tik jūtami - nu tā kultūras atšķirības uz pieklājību. Tomēr jau pierod, ka tev atvainojas par visu. Un tomēr apnīk arī. Aj.

Iečekoju jauno "lekciju sarakstu", ja to tā var nosaukt vispār, labi sanāk, 16.09. ielidoju LV , tad 17.09. man uzreiz ir 2 lekcijas pie Leitāna kunga, rotas, rotas, rotas, un tad ievadlekcija pie Raževas par valsts eksāmenu, nākošā reize, kad man ir pēdējās divas lekcijas ir 15.10. oktobris un that's it!
p.s. Protams, prieks ir daudz mazāks, ka iedomājies, ka pārējā laika posmā man ir jāraksta diplomdarbs. Phē.
p.s. Beidzot sagaidīju māsīcu, lai varētu skatīties Californication.

Tākš. Pēc 10 dienām man būs brilles gatavas. Finally, jo man jau sen vajadzēja saņemties, tik Latvijā par to, kā neaizdomājos. Mīļums burtiski piespieda aiziet pārbaudīties, tas nekas, ka jāmaksā biki dārgāk. Redze tiešām bija manāmi pasliktinājusies, un tagad brilles būs jānēsā visu laiku. Samērīju tūkstoti ar rāmīšiem, līdz beidzot piekritu vieniem. Būs nepierasti, bet ah, cik laba sajūta bija redzēt! Kā arī piereģistrējos jaunajam studiju semestrim, un dīvaini, ka tas būs pēdējais pusgads. Jūtami tuvojas tas laiks, kad braukšu back uz nenoteiktu laiku...

Šodie bija nokārtoti atrākie eksāmeni ever. Fakultātē biju 09:30 (protams, braucot sab.transp.man un TIKAI MAN varēja iekost lapsene) un 10os skaisti stāvēju pie fakultātēs un gaidīju autiņu uz centru. Ph, bet vispār šodien pavazājos pa centru un novēroju to cik cilvēki ir brrr, dīvaini, lai neteiktu vairāk. Un vēl - stāvēju pie Origo un skatījos, kā pīļu mamma ved pastaigā savus pīlēnus. Baiagais skats. Un vakars vēl nav beidzies. Jālaiž šovakar aplūkot Vecrīgu, vasaras naktis ir skaistas. Kaut arī apmākušās.

OMG, OMG, OMG - nupat jau man ūdens lēnāk sāk tecēt mutē, bet man jau baigi patīk saslimt, un atlikt pēdējo brīdī uz pēdējo brīdi. Mmm. Tad vismaz tāda adrenalīna deva organismā parādās. mmm. Kolosāli.

Nezinu. Ja man izdosies pievarēt/piebeigt/nomocīt šo PIRMS pēdējo semestri skolā, laikam būšu dzimusi laimes krekliņā. Bet pagaidām, tas krekliņš noteikti ir uzvilkts kādam citam.
P.S. Brīnos, cik maz laika man prasa 600lpp bieza grāmatas izlasīšana.

Šodien skolā būs tik gara diena, ka labi, ka ir pavasaris laukā. Pārtraukumos varēs smaržoties apkārt gar fakultāti.

Vispār baigi. Pēc trīs nedēļu prombūšanas, esmu galīgi atrofējusi savas smadzenes laikam :D, jo sobrīd man vispār nav nekāds worries about life, about school. Un kā nevaru saņemties pieslēgties lietām, kas būtu uz karstām pēdām jāizdara, tā nevaru un negribu. Un pati par to tik smīnu.
Bet es tik klausos mūzikā un gaidu pavasari. Nu tak drīz jau tā kā vajadzētu atklimatizēties. Un vispār beidzot esmu sākusi lasīt grāmatas trešo daļu. Tik interesanti, ka divos vakaros izlasīju 300 lpp.

Kā vēl tagad atceros vēl neseno eksāmenu Sociālajās deviācijās, kad man bija manāma pohiņa, kad sēdēju un skatījos pa logu uz kojām, jo galva bija pilnībā tukša, kā mēģināju kaut ko no dzīves, ne ar definīcijām, atbildēt uz tiem jautājumiem. Nu lūk, izgāju no kabineta, un domāju, ka nu tik būs smieklīgi, ka es no tiem 5iem maksimālajiem punktiem noteikti iegūšu vienu, nu par to, ka es kaut ko biju tur it kā uzskricelējusi, bet še tev, punktu vērtējumi atsūtīti uz epastu un es esmu trešā ar visaugstāko (protams, ka ne maksimālo :D) punktu skaitu. Nē, nu vispār īstenībā man trūkst vārdu. Bet nu jauki. Tā kā nenorakstu vēl sevi un šo eksāmenu. Trešdien izliek Luisā atzīmes, un tad varēšu sākt DZĪVOT! Juhu!

Kad šī diena beigsies, nākošo nedēļu veltīšu TĀAAAADAI, nu tāaadai atpūtai, ka tik turies. I pat iedomāties par skolu negribu. Un jap, esmu nogurusi eksistēt.
A dzīvot taču gribas.

Labāk vakar būtu tikai ēdusi. Nevis arī dzērusi. Tomēr bagie tie 2L tekilas, plus pēc tam aliņš. Tad mājas, 3 h miega, skola, raževa. Mājās. Drebeuļi. Bezmiegs. Jauka dieniņa, tieši "radīta", lai rakstītu kursa darbu.

Pie velna to skolu! Ātrāk skolas beigas! Kādu laiku noteikti es negribēšu redzēt skolas durvis. Ahh, kā viss ir apnicis! Visa tā nesakārtotību un pretrunas mani tiešām iedzīs kapā. Ah.

Pie velna šitā saslimt uz dienām trijām, un tā pa kārtīgo. Fuj. Cik jauki, ka šodien ir daudz, daudz labāk. Un cik "labi" , ka arī ir daudz, daudz jāmācās. Uhh.

Tā, šī diena bija vienkārši, ahhh, savam kursa darba uzrakstīju 2lpp. Tikai. Bet nu neko, bija arī daudz, daudz citu lietu ko darīt. Pie mammas skolā nosēdēju visu dienu, līdz brīdim, kad vienkārši nespēju izturēt. Kompi apmeklēja vīruss, ko pat pats Māris nespēja! izprast. Lūk tad tas tiešām bija tā vērts. Divas stundas tā mēs tur abi sēdējām, es lasīju žurnālu, klausījos, kā viņš sarunājas ar datoru. Mjā, nu katrā gadījumā garlaicīgi nebija. Līdz brīdim, kad man rīt jāzvan kaut kādam vecim, un jāsaka, ka es gribu aktivizēt Windowsu, yeah wright, es un daudz ciparu, un pa telefonu. Nu redzēs , kā man tur ies :D Cerams, ka pēc tā kompīts būs dzīvs. Šorīt pieceļoties sapratu, ka man ir tiešām ZAJEBAL sapņot. Es gribu izgulēties! Es gribu neredzēt sapņus, vai arī redzēt sapņus, kas neprasa no manis tik daudz enerģijas. A to, es jau pieceļos pārgurusi. Tas tiešām sāk kaitināt, un arī nomākt, lai gan... vakardien sanāca ballēties ar Džeinu. Nezinu, ko viņa vakarnakt darīja dzīvē, bet sapnī viņa bija taaaadā palī. Un tas bija tiiik smieklīgi. Pati nebiju labāka. Bet labuprāt es tiešām gribētu redzēt NEKO. Jūtos šaušalīgi nogurusi, bet gribas turpināt lasīt grāmatu. Vakardien tiku līdz tam, ka viņu izvaroja. Un īstenībā, tas kāda situācija un kā tas bija aprakstīts, bija pretīgi. Es neko nevaru padarīt, ka es lasot ļoti vizualizēju visu izlasīto. Man tas dažreiz kaitina. Viss. Rīt cerams diena būs mierīgāka. Savādāk man nav spēka. Saldu čuču, mazie!

Tikko sapratu, ka mani trīs ar pus gadi skolā, visas zināšanas vispār kaut kur pazuda. Aizgāju pie mammas uz darbu ( tātad skola ), 4 skolnieki piedzērušies, viens no tiem narkotiku reibumā, ko varēja ļoti viegli konstatēt. Nu es jau tiešām. Nu lūk, gulēt viņu nolikt nevar, you know, narkotikas un tā, vēl viņam tieksmes uz agresiju. Jau visiem draudēja utt. Tad nu mans loģiskākais ierosinājums bija zvanīt policijai, ko arī mamma darīja. Bet to visu redzēt, jeeeeeziņ. Pilnīgi stāvēju un domāju, nu, Indra, nu topošais pedagog! Davai, davai risini šo situāciju. Hah. Tas, ka tev kāds blakus lietojis narkotikas ir kas cits, lūk skolā viss ir pavisam savādāk. bhh.