Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

Saskatījos video par riņķu slingiem, jo mazā ir īsts roku bērns man paliek grūti, bet reizē gribas arī, lai rokas būtu brīvas. Tagad domāju, ja noprikšu, vai viņa pieradīs? Tomēr jau 2 mēnešus veca...un vair;ak patīk horizontāla gulēšana rokās, nekā vēders pret krūtīm... Man gan tas būtu milzīiiiigs atvieglojums gan!

Man nav laika nekam, kur nu vēl pašai sev. Pamanīju, ka šīs nedēļas laikā pāris reizes esmu apdomājusi kādus tālākus plānus - tālākus,t.i. tālāki par 3 nedēļām. Cilvēki man jautā, prasa, runājas, bet kaut kā sarunas nepaliek galvā, un visbeigās atkal nonāku pie manas "mīļākās" domas - diplomdarba. Savu "sūdiņdarbu", kā man patīk to devēt, tikko izprintēju 3 eksemplāros, jo tā vajag. Ja tā printēšana nebūtu iekavējusies, tad būtu paspējusi arī šovakar iesiet un tad miers un Gapijs. Tas būs viss? Nope, man ir fucki jāmācas pilnīgi stulbam eksāmenam, kur teorijas man ir ļoti maz, vai nav vispār, tad man ir fuckin jābrauc rīt uz Teiku, lai dabūtu parakstu no sava Ddarba "vadītāja", tad jābrauc uz fakultāti, jānoliek eksāmens (a ja nenolieku? a, ja ne, man pofig), tad jāodod darbi, jāsēž stulbā konsultācijā, kur mums būs runa par nākošās nedēļas valsts eksāmenu. Un tikai tad, tikai tad varbūt es varēšu uz kādu mirkli justies brīva. Savādāk jau es visu un visus atstājusi novārtā, negribot, tā vnk ir.
Ahh, grūši.
p.s. Cik forši, ka gandrīz visu uz dzimšanas dienu sadāvināto naudu, man nākas atdot visādos sūdos, vairāk par skolu..ahh

Pēdējā laikā. Vai pat pēdējo mēnešu laikā es nepārtraukti eju krustugunīs pati ar sevi. Man nav tā, ka konkrēti vēlos to un to, ka viss ir salicies pa plauktiņiem. Gluži otrādi, es nesaprotu, ko es vēlos un , ko nē. Viens ir skaidrs. Šobrīd es pievēršos tikai diplomdarba izstrādei, domāju tikai par to. Viss laiks ir sadalīts termiņos - Ddarba nodošana, valsts eksāmens, aizstāvēšana, mīļotā vīrieša atlidošana, lielā aizlidošana. Viss! Pa vidu un apkārt it kā nekas nepastāvētu. Un es jūtos dīvaini. Jo savu rutīnu un nožēlojamo vientuļo dzīvi es uz pāris dienām biju izmainījusi, izlasot grāmatu. Māsīcai šodien teicu to pašu, viņa teica, ka es par to runāju, it kā tas būtu kāds aizliegtais auglis. Bet tā es patiešām sajutos. Liekas, ka esmu tērējusi laiku velti, lai gan tāpat jau es to būtu nobumbulējusi savādāk. Es pat aizmirstu, ka drīz Ziemassvētki, vai dzimšanas diena, kas nozīmē Jauno gadu. Tas gluži vienkārši man liekas, ļoti nenozīmīgi un mazsvarīgi. Brīžiem liekas, ka es uz sevi skatos no malas. Ka tā neesmu es. Pārāk daudz jautājumu manī. Man vajag atbildes. Mūžīgā sevis izzināšana. Ehk. Dzīve!

Nu jau nu jau - pa Radio 101 šovakar tik nostalģiska un tik meditējoša mūzika, ka pilnīgi ir dīvaini justies savā klātbūtnē tik labi. Viss liekas tik tīrs un sakārtots, tāda harmonija, ka pilnīgi bail iečukstēties, lai neaizmūk.

Esmu šeit jau otro nedēļu, bet tikai šodien jūtos labi - veselības ziņā. Beidzot, jo nesaprotu, kāpēc man ir jāslimo tieši šeit, tieši, kad esmu kopā ar Mīļumu, nevis tad, kad es esmu viena Latvijā.
Bet vispār - laiks skrien, tiešām skrien. Un man tas besī.

Trūkst gribasspēka. Uz daudzām lietām, un nav apņēmības. Nezinu kāpēc man tā.
Ir tikai ļoti ,ļoti liels gribasspēks būt kopā. Bet nezinu kāpēc tas man nepalīdz ar skolas lietām.

P.S. Un nezinu kāpēc, bet man ir ļoti pasliktinājusies atmiņa. Nezinu, kas darās manā galvā. Nesaprotu.

Dienas skrien kā stirnas pāri ceļam, ibio rio. Un neviļus man jau pavisam drīz jālido uz mājām. Vispār nesaprotu, kāds laiks Latvijā, jo braucot uz šejieni esmu paņēmusi līdzi vienu plānu ārjaciņu, ko nesāju arī vasarā. Pirkt taču negribu jaunu, jo mājās skapī stāv kādas trīs rudens jakas un mētelīši. Nu cerams, ka nebūs jau tik auksti, man nepatīk auksti. Man nepatīk, ka atkal jāatvadās, nepatīk, ka atkal jābūt vienai, nepatīk aizmigt vienai, nepatīk dzirdēt otra balsi telefona otrā galā un nepieskarties viņam. Ah. Saņemies! Nav jau vairs tik ilgi, skolu pabeigšu un būsim kopā forever and ever. Cheers!
p.s. Izklausās tik vienkārši. Ph.

Nu ko.Ar veselību brīnumainā kārtā beidzot viss ok. Un šovakar esmu viena, grāmatu palasīju, tagad laiks X Factora atlasei, protams, bez Saimona vairs nav tas, bet nuuu, cilvēku stulbums tāpat nekur nepaliek.
p.s. Jūtami laiks skrien vēja spārniem, drīz jau prom. Mhm.

Tākš. Pēc 10 dienām man būs brilles gatavas. Finally, jo man jau sen vajadzēja saņemties, tik Latvijā par to, kā neaizdomājos. Mīļums burtiski piespieda aiziet pārbaudīties, tas nekas, ka jāmaksā biki dārgāk. Redze tiešām bija manāmi pasliktinājusies, un tagad brilles būs jānēsā visu laiku. Samērīju tūkstoti ar rāmīšiem, līdz beidzot piekritu vieniem. Būs nepierasti, bet ah, cik laba sajūta bija redzēt! Kā arī piereģistrējos jaunajam studiju semestrim, un dīvaini, ka tas būs pēdējais pusgads. Jūtami tuvojas tas laiks, kad braukšu back uz nenoteiktu laiku...

Vispār baigi. Pēc trīs nedēļu prombūšanas, esmu galīgi atrofējusi savas smadzenes laikam :D, jo sobrīd man vispār nav nekāds worries about life, about school. Un kā nevaru saņemties pieslēgties lietām, kas būtu uz karstām pēdām jāizdara, tā nevaru un negribu. Un pati par to tik smīnu.
Bet es tik klausos mūzikā un gaidu pavasari. Nu tak drīz jau tā kā vajadzētu atklimatizēties. Un vispār beidzot esmu sākusi lasīt grāmatas trešo daļu. Tik interesanti, ka divos vakaros izlasīju 300 lpp.

Pēc mazā, jaukā tusiņa dārzos, kad fonā spēlēja ģitāru un visi dziedāja, atcerējos savu jaunības ( khek ) grupu Staind. Un šovakar dīvains noskaņojums, to klausoties.
Atmiņas.

A baigi dīvaini ir tas, ka viena nespēju ātri aizmigt, grozos, trinos, domāju, domāju, domāju, nolamāju sevi, ka par daudz domāju, tad sasmejos par sevi, atceros Viņu. Un čik pik, paliek labāk. Tad ir pagājusi kāda stunda un varu sākt domāt par to, ka acis krīt ciet. Bet, tajās dažās dienās jebšu gaužām īsajos Viņa atvaļinājumos šeit, es varu aizmigt vienā sekundē, tikai sataustot, sadzirdot Viņu sev blakus. Nu tas arī nav laikam tas labākais - aizmigt vienā sekundē. Tomēr tām kopā būšanas dienām jābūt KOPĀ :) tur it kā filmas kopā "paskatīties" cik nu mēs tur viņas līdz galam noskata mies :) un jā, bet tā vienkārši ir, jo ieplānot neko nevar, vienmēr viss rodas uz vietas, un tad, kad mēs esam kopā, es beidzot varu būt es, un man gribās tā vienkārši pieglausties, ierušināties azotē un aizmigt. Nu vienkārši just, ka ir kāds, kas silda un rūpējas. Jo, kad esi viens, tā visa taču nav. Un tas nav par sevi saprotams. Ehh. Miu.