A baigi dīvaini ir tas, ka viena nespēju ātri aizmigt, grozos, trinos, domāju, domāju, domāju, nolamāju sevi, ka par daudz domāju, tad sasmejos par sevi, atceros Viņu. Un čik pik, paliek labāk. Tad ir pagājusi kāda stunda un varu sākt domāt par to, ka acis krīt ciet. Bet, tajās dažās dienās jebšu gaužām īsajos Viņa atvaļinājumos šeit, es varu aizmigt vienā sekundē, tikai sataustot, sadzirdot Viņu sev blakus. Nu tas arī nav laikam tas labākais - aizmigt vienā sekundē. Tomēr tām kopā būšanas dienām jābūt KOPĀ :) tur it kā filmas kopā "paskatīties" cik nu mēs tur viņas līdz galam noskata mies :) un jā, bet tā vienkārši ir, jo ieplānot neko nevar, vienmēr viss rodas uz vietas, un tad, kad mēs esam kopā, es beidzot varu būt es, un man gribās tā vienkārši pieglausties, ierušināties azotē un aizmigt. Nu vienkārši just, ka ir kāds, kas silda un rūpējas. Jo, kad esi viens, tā visa taču nav. Un tas nav par sevi saprotams. Ehh. Miu.