Man nav laika nekam, kur nu vēl pašai sev. Pamanīju, ka šīs nedēļas laikā pāris reizes esmu apdomājusi kādus tālākus plānus - tālākus,t.i. tālāki par 3 nedēļām. Cilvēki man jautā, prasa, runājas, bet kaut kā sarunas nepaliek galvā, un visbeigās atkal nonāku pie manas "mīļākās" domas - diplomdarba. Savu "sūdiņdarbu", kā man patīk to devēt, tikko izprintēju 3 eksemplāros, jo tā vajag. Ja tā printēšana nebūtu iekavējusies, tad būtu paspējusi arī šovakar iesiet un tad miers un Gapijs. Tas būs viss? Nope, man ir fucki jāmācas pilnīgi stulbam eksāmenam, kur teorijas man ir ļoti maz, vai nav vispār, tad man ir fuckin jābrauc rīt uz Teiku, lai dabūtu parakstu no sava Ddarba "vadītāja", tad jābrauc uz fakultāti, jānoliek eksāmens (a ja nenolieku? a, ja ne, man pofig), tad jāodod darbi, jāsēž stulbā konsultācijā, kur mums būs runa par nākošās nedēļas valsts eksāmenu. Un tikai tad, tikai tad varbūt es varēšu uz kādu mirkli justies brīva. Savādāk jau es visu un visus atstājusi novārtā, negribot, tā vnk ir. Ahh, grūši. p.s. Cik forši, ka gandrīz visu uz dzimšanas dienu sadāvināto naudu, man nākas atdot visādos sūdos, vairāk par skolu..ahh
|