Aufklärung ([info]avralavral) rakstīja,
@ 2017-07-23 16:52:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
jubilejas
pieminot Oktobra revolūcijas simtgadi, pārlasu Dostojevska Velnus. drūmi un nepatīkami. visi šitie slāvu nihilisti, kas izzīmēti tik, tā varētu likties, pārspīlētiem, nereālistiskiem vaibstiem, visa tā personāžu, tā varētu likties, nepārliecinoši uzpūstā atkarība no viņu filozofiskajām apsēstībām, visa šitā tieksme personīgas kaislības un attiecību problēmas iznest un izspēlēt politiskā mērogā, iesaistot statistos tūkstošus un desmitus tūkstošu dvēseļu, pilnīgais varoņu paškritikas un pašironijas trūkums un tā tālāk (ja padomā pasaules attiecīgā perioda kontekstā - Prusts ir tikai kādus 30-40 gadu vēlāk, bet viņš nevienā no saviem sējumiem neizkāpj ārā no privātās savu varoņu pasaules, nozīmīgas galu galā tikai viņiem pašiem) - kas viss diemžēl izrādījās gandrīz simtprocentīgi pravietisks, ieskaitot to vienu rindu par plikpauraino vadoni ar pacelto dūri. izlasīju arī 1960. gados rakstītu kāda padomju kritiķa pēcvārdu par to, cik netaisns Dostojevskis te esot bijis pret t.s. "Krievijas atbrīvošanās kustību" un kā pārpratis "austošā komunisma ideālus" - galvā sāka klabēt riteņi garajiem vilciena sastāviem, kas izkustējās no Torņkalna stacijas četrdesmit devītajā. un galvenais - nekur nekļūst skaidrs, ko būtu vajadzējis darīt, kam būtu bijis jābūt savādāk, jo arī tas Dostojevska it kā piedāvātais "problēma ir ateismā" nevienu nepārliecina - izņemot varbūt, ja to pārformulē "problēma ir neticībā absolūtiem, nediskutējamiem morāliem standartiem" un arī tas pārliecinās tikai tos, kas jau ir pārliecināti, turklāt visi - kā Fjodors to ļoti labi parāda - tikpat ir pakļauti savām kaislībām, no kurām dažas kaut kādos brīžos kļūst iracionāli destruktīvas, iznīcina kaut ko vienkārši tāpēc, ka ir prieks iznīcināt (freidam, es baidos, bija ļoti daudz taisnības par šo -- aizmirsu, kā viņam sauca to vienu grāmatu). Tātad? Nu, nu? Nu neko.

Pieminot Reformācijas piecsimto gadadienu un kādu pusgadu pacietīgi gaidot, ka man manā informācijas kapsulā sāks ieplūst attapīgas, izglītotas un pārdomātas analīzes, apaļie galdi, dokumentālas filmas, jaunu analītisku izdevumu preses relīzes un tamlīdzīgi par šo vienu no centrālajiem notikumiem rietumu ideju vēsturē ar milzīgām sociālām sekām, un to nesagaidot, iegādājos vairākas grāmatas, arī baznīcas vēsturi uz kādām 500 lapām, kuru diez vai izlasīšu. Draugs Gustavs savukārt saka, ka viņš jau ir pārgruzīts par Reformācijas tēmu un nez kā vispār novilks līdz rudenim (smiekli).

ā, jā, vēl šogad aprit 180 gadi, kopš Rihards Vāgners ieradās Rīgā, kur pavadīja divus gadus, izcēlās ar pretīgu uzvedību, uzkomponēja pirmo Rienzi versiju un tad, bēgot no Rīgas un parādu piedzinējiem, iekūlās vētrā, kuras laikā aizdomājās par "Klejojošo holandieti". šis notikums savukārt manā šaurajā lokā šogad ir ticis ar vērienu atzīmēts jau divreiz (!), pēdējā reize bija pirms nedaudz mazāk nekā mēneša, kad izgatavoja Vāgnera bisti no ledus, ko turēja visu nakti ārā un daži ik pa laikam nolaizīja (ārprāts, cik vulgāri tas izklausās). Par Vāgneru runājot - man viņš vienmēr ir "riebies" (otrs, kas man vienmēr ir "riebies", ir Mālers, but wait) - dēļ visa tā patosa (kas tipiski - uz patosu un sakāpinātu emocionalitāti tendētiem cilvēkiem kaitina un nepatīk, ja citi tādi ir), dēļ tiem antisemītiskajiem traktātiem, dēļ Baireitas tusiņa (tas ir kaut kas nereāls, tur, piemēram, cilvēki visaugstākās kvalitātes smokingos nēsā ap kaklu zelta, dabīgi, ķēdītēs iekārtus gredzenus, lai simbolizētu savu pielūgsmi dievišķajiem Nībelunga gredzenam, kā arī, es neatceros, cik gadus vajadzēja cīnīties, lai "atļautu" tajā dārzā uzstādīt piemiņas plāksni ebreju izcelsmes dziedātājiem, kurus turpat no ģērbtuvēm paņēma un aizveda nach Dachau) -- tātad šādu anekdotisku, nepamatotu un bērnišķīgu iemeslu dēļ man viņš vienmēr bija "riebies" - līdz brīdim, kad sakarā ar svinību organizāciju noklausījos Rienzi, mazpazīstamu viņa jaunības operu, kas interesē tikai apmēram kādus trīs četrus latviešu amatiervāgneristus, - cik skaista, cik "dievišķi" skaista mūzika, un pavisam "ne par to", par kaut ko "pavisam citu". tā ka redziet, nav viss tikai slikti, notiek arī dažas labas lietas, nokrīt "zvīņas no acīm", citējot Vēstuli korintiešiem, un tamlīdzīgi (guldzošu smieklu putniņi aizspurdz siltā jūlija pēcpusdienā).


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]smejmoon
2017-07-23 17:26 (saite)
Man laikam paveicies, ka Vāgners man asociējas tikai ar mūziku

(Atbildēt uz šo)


[info]junona
2017-07-23 17:43 (saite)
Te Brnarda Viljamsa raksts par Vāgneru. http://www.nybooks.com/articles/2000/11/02/wagner-politics/

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


(Anonīms)
2017-07-24 10:36 (saite)
ach, tad tāpēc Vāgneru jau gadu desmitiem nekur neiestudē normāli un tā, kā pats autors to bija paredzējis. bailuļi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]avralavral
2017-07-24 11:36 (saite)
jā, ļoti interesanti

..in a certain sense Wagner is Ibsen inside out. Ibsen succeeded in some of his works in taking realistic bourgeois domestic drama and giving it the weight, the sense of necessity, that one can find in Sophocles; Wagner took myths and medieval epics and installed in them a psychology which is often that of bourgeois domestic drama.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]teja
2017-07-23 19:51 (saite)
Es uzskatu, ka Dostojevskim bijusi postoša ietekme uz manu personību - sākot no viņa sievietes ideālam piemītošo trūkumu kultivēšanas sevī, līdz mazohistiskajai pašaizliedzībai, slimīgi sakairinātajai kristietībai, līdz, kā ļoti labi formulēji, nepārliecinoši uzpūstā atkarība no filozofiskajām apsēstībām.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]avralavral
2017-07-23 22:13 (saite)
Tev gan arī ir bijuši dažādi periodi... piemēram, bija viens tāds, kad cibā rakstīji "jūs vēl neesat līdz asinīm cīnījušies pret grēku" un tamlīdzīgi.

tā prieka ziņa vai tieši traģēdija saistībā ar Dostojevska mantojumu šodien, manuprāt, ir tajā, ka viņam bija daudz "romantiskāks", cēlāks, piepaceltāks priekšstats par to, kas ir cilvēks. piemēram, šajā pašā stāstā par Nikolaju Vsevolodoviču Stavroginu. nu, kas tad tur tāds bija? Stavrogins paveda 11 gadus vecu, nabadzīgu un vientuļu meiteni - pat neizvaroja, vienkārši seksuāli izmantoja. meitene saslima ar nervu drudzi un delīrijā draudēja viņam "ar savu mazo, kārno dūrīti", kas Stavroginam tajā brīdī likās smieklīgi. tad viņa iegāja savā istabā, savukārt mūsu varonis sēdēja, es neatceros, gaitenī un rūpīgi vēroja ģerāniju lapiņas un sarkanos mazos ziediņus. zinādams, kas tajā brīdī notiek. viss tas ir aprakstīts asins stindzinoši, neaizmirstami - vismaz priekš manis. meitenīte uzsēja virvi un pakārās. viss. end of story.
"normāls mūsdienu rietumu cilvēks" - pat arī tipa kristietis vai kaut kāds tāds tamlīdzīgs, "ar vērtībām", nonācis šādā situācijā, reaģētu kā? pirmkārt, racionalizētu: "meitene bija nabadzīga, no nelabvēlīgas ģimenes, viņai dzīvē tikpat nekas izcils nespīdēja, turklāt viņa pati gribēja". otrkārt, kaut kā mēģinātu "izpirkt" vainu: ziedotu labdarībai, atbalstītu ģimeni (kura neko neuzzināja), pats radītu bērnus un audzinātu par krietniem cilvēkiem. varbūt pāris gadus dzertu. varbūt narkotikas. kaut kā tā. psihologi, psihoterapeiti. kaut kā jau savāktos.
Savukārt Dostojevskim - johoho - no šī ir uztaisīta ārprātīgākā vainas apziņas drāma. vainas apziņa Stavroginu noēd līdz kaulam. viņš netic nekādam dievam un nekādiem ortodoksu pekstiņiem, bet viņam pēc šī atgadījuma nāk virsū milzīgu baiļu lēkmes, par kurām viņš nesaprot, no kā. viņa ciešanu un sekojošā sabrukuma epopeja tiek attīstīta uz lappusēm četrsimt, kuru beigās viņš izdara pašnāvību. no šāda viedokļa Dostojevskī pat paši lielākie nelieši ir "labāki cilvēki" nekā es, piemēram. tur arī ir tās pasaules uzskatu nesaderības, kas mums liek no viņa distancēties - jo mūsdienu cilvēki, man šķiet, pa lielam ir pārliecināti, ka arī sirdsapziņa ir konstrukcija. cilvēkam vnk var iemācīt vai neiemācīt justies vainīgam vai atbildīgam. vācieši, piemēram, smagi aplauzās, domādami, ka bijušie nacisti nožēlos to, ko darījuši. nē. gandrīz neviens nenožēloja. vajadzēja apzināti uzaudzināt un skolot veselas divas paaudzes ar "tas bija ļoti slikti!", "noziegums pret cilvēci!" un tā tālāk, lai vecie nacistu kraķi padotos spiedienam un aizbrauktu atvainoties tur pie kaut kāda piemineklīša.
interesanti vispār, ko Dostojevskis domātu par mums

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2017-07-24 10:34 (saite)
nu paga, un tu gribi teikt, ka sirdsapziņa = konstrukcija ir labi vai spektra skalā 'labāk'? tā taču ir kristietība - vaina ir bezgalīga, tikai estētiskā efekta labad Dostojevskī kāpināta un saasināti aprakstīta, protams, ar performatīvu efektu uz lasītāju, nevis kaut kas per se in sua.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]avralavral
2017-07-24 11:20 (saite)
nē, sirdsapziņa=konstrukcija=labāk es nesaku, lasi rūpīgāk. es saku, ka grūti pateikt, kā cilvēkiem bija pirms Apgaismības vai pirms tiem apstākļiem, kas Nīči noveda pie tā, pie kā noveda, bet mūsu pasaulē ar mūsu zināšanām ticēt Divine command ethics ir iespējams, tikai katru rītu ap vienpadsmitiem no jauna taisot kārtējo leap of faith. tu varbūt teiksi, ka tev tā nav, bet es tev neticēšu. pat Dostojevskim tā, manuprāt, bija un visu viņa konstrukciju var labi pamatot ar tīri pedagoģiskiem motīviem

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2017-07-25 19:00 (saite)
man liekas, tā ir strukturāla katoļicisma problēma - jums visu laiku šķiet, ka mēs, t.i., cilvēki kaut ko zinām, ka šobrīd jau kādu laiku ir kaut kāds unikāls zināšanu stāvoklis un kaut kāds nekad neredzēts, visu apvērsošs Gnosis, sapārots ar Apgaismību kā epohālu notikumu (ne velti rakstīts ar lielo burtu). kāda "mūsu pasaule ar mūsu zināšanām"? neko mēs nezinām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2017-07-25 19:07 (saite)
jo starp katoļu "esi labs, un viss būs kārtībā" (@patreizējais pontifex) un Kanta "esi labs!" kā racionālu imperatīvu nav nekādas kvalitatīvas atšķirības, tāpēc, protams, rodas iespaids, ka Apgaismība un modernais stāvoklis ir kaut kāds unikāls bubulis, kas spiež uz nerviem pārjūtīgajiem Nīčēm un Dostojevskiem, un ka, redz, šis stāvoklis ir kaut kas tik uh, ka mēs v a i r s nevaram normāli, mierīgi un vienkārši ticēt "kā kādreiz". bullshit. ja nu vienīgi šis absolūti unikālais laikmets drīzāk izceļas tieši ar intensīvāku ietiepību, nepaklausību un hermētiskumu, taču tā ir tikai kvantitatīva atšķirība, nekas sevišķs

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]de_profundis
2017-07-24 12:47 (saite)
Nu tas jau arī bija tas sliktais Dostojevska periods!

Par Tavu aprakstīto emociju hierarhiju. Ar vainas apziņas attēlojumu Dostojevskis (kuram pašam kontā bija šāda tipa nodarījumi) padara vislielāko nelieti par labāko cilvēku. Tipiska borderlainera manipulācija ar vainas apziņu. Kam celies kāja spārdīt to, kurš pats jau sevi iespārdījis pazemē?

Problēma ar šo stāvokli ir, ka tur nenotiek atbildības uzņemšanās ("atgriešanās" un taisnošana). Tur notiek tas, ka personība sadalās 2 daļās - uzbrucējs un upuris. Svaidoties no vienas galējības otrā. Uzbrucēja režīmā pastrādājot arvien jaunus sūdus un tad atkal sēžoties vēnu griešanas un žūpošanas plostā. Kā es to zinu? Jo esmu deitojusi šādus cilvēkus, dzērusi ar šādiem cilvēkiem un pati bijusi (esmu?) šāds cilvēks. Lielā mērā, kā jau minēju, D. un viņa slimīgās kristietības izpratnes ietekmē.

Par vāciešiem vispār cita saruna. Manuprāt, nevar salīdzināt noziegumu, ko tu pastrādā, sekojot iekārēm un impusloem, un noziegumu, ko tu pastrādā pie pilnas apziņas, ticēdams, ka tā ir vispareizākā rīcība, vai pat vienkārši pildīdams savus darba pienākumus un ierasti uzticoties augstākstāvošo vērtējumam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Anonīms)
2017-07-24 10:31 (saite)
labāk Dostojevskis, nevis viss tas mūsdienu eirokratizēto tipu "neko pār mēru!", "mieru, tikai mieru!", mūžīgā nomierināšana, anestezēšana un galda aso stūru noapaļošana, fui

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]avralavral
2017-07-24 11:31 (saite)
tev starp citu arī gan paškritika, gan pašironija noderētu

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2017-07-25 18:55 (saite)
gan paškritika, gan pašironija ir tas, kas šobrīd jau pāris desmitgades saēd rietumus kā skābe, paškritika, tas tā, bet pašironija ir šķidrās modernitātes sēne. vārdu sakot, pkritika un pironija ir tik ļoti 70tie un Rortijs, ka nu jau sen būtu laiks doties tālāk. new sincerity ir viens no laikmetīgiem poliem, ko piedāvāju, otrs polu es varētu nosaukt par new earnestness vai "dead serious", to mūsu laikam vajag kā maizi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2017-07-25 19:12 (saite)
p-ironija un "reflektīvā toņa" uzburšana - tā jau ir labi iestaigāta Rīgas laika taciņa un profesionālā niša.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?