Tev gan arī ir bijuši dažādi periodi... piemēram, bija viens tāds, kad cibā rakstīji "jūs vēl neesat līdz asinīm cīnījušies pret grēku" un tamlīdzīgi.

tā prieka ziņa vai tieši traģēdija saistībā ar Dostojevska mantojumu šodien, manuprāt, ir tajā, ka viņam bija daudz "romantiskāks", cēlāks, piepaceltāks priekšstats par to, kas ir cilvēks. piemēram, šajā pašā stāstā par Nikolaju Vsevolodoviču Stavroginu. nu, kas tad tur tāds bija? Stavrogins paveda 11 gadus vecu, nabadzīgu un vientuļu meiteni - pat neizvaroja, vienkārši seksuāli izmantoja. meitene saslima ar nervu drudzi un delīrijā draudēja viņam "ar savu mazo, kārno dūrīti", kas Stavroginam tajā brīdī likās smieklīgi. tad viņa iegāja savā istabā, savukārt mūsu varonis sēdēja, es neatceros, gaitenī un rūpīgi vēroja ģerāniju lapiņas un sarkanos mazos ziediņus. zinādams, kas tajā brīdī notiek. viss tas ir aprakstīts asins stindzinoši, neaizmirstami - vismaz priekš manis. meitenīte uzsēja virvi un pakārās. viss. end of story.
"normāls mūsdienu rietumu cilvēks" - pat arī tipa kristietis vai kaut kāds tāds tamlīdzīgs, "ar vērtībām", nonācis šādā situācijā, reaģētu kā? pirmkārt, racionalizētu: "meitene bija nabadzīga, no nelabvēlīgas ģimenes, viņai dzīvē tikpat nekas izcils nespīdēja, turklāt viņa pati gribēja". otrkārt, kaut kā mēģinātu "izpirkt" vainu: ziedotu labdarībai, atbalstītu ģimeni (kura neko neuzzināja), pats radītu bērnus un audzinātu par krietniem cilvēkiem. varbūt pāris gadus dzertu. varbūt narkotikas. kaut kā tā. psihologi, psihoterapeiti. kaut kā jau savāktos.
Savukārt Dostojevskim - johoho - no šī ir uztaisīta ārprātīgākā vainas apziņas drāma. vainas apziņa Stavroginu noēd līdz kaulam. viņš netic nekādam dievam un nekādiem ortodoksu pekstiņiem, bet viņam pēc šī atgadījuma nāk virsū milzīgu baiļu lēkmes, par kurām viņš nesaprot, no kā. viņa ciešanu un sekojošā sabrukuma epopeja tiek attīstīta uz lappusēm četrsimt, kuru beigās viņš izdara pašnāvību. no šāda viedokļa Dostojevskī pat paši lielākie nelieši ir "labāki cilvēki" nekā es, piemēram. tur arī ir tās pasaules uzskatu nesaderības, kas mums liek no viņa distancēties - jo mūsdienu cilvēki, man šķiet, pa lielam ir pārliecināti, ka arī sirdsapziņa ir konstrukcija. cilvēkam vnk var iemācīt vai neiemācīt justies vainīgam vai atbildīgam. vācieši, piemēram, smagi aplauzās, domādami, ka bijušie nacisti nožēlos to, ko darījuši. nē. gandrīz neviens nenožēloja. vajadzēja apzināti uzaudzināt un skolot veselas divas paaudzes ar "tas bija ļoti slikti!", "noziegums pret cilvēci!" un tā tālāk, lai vecie nacistu kraķi padotos spiedienam un aizbrauktu atvainoties tur pie kaut kāda piemineklīša.
interesanti vispār, ko Dostojevskis domātu par mums