jubilejas
pieminot Oktobra revolūcijas simtgadi, pārlasu Dostojevska Velnus. drūmi un nepatīkami. visi šitie slāvu nihilisti, kas izzīmēti tik, tā varētu likties, pārspīlētiem, nereālistiskiem vaibstiem, visa tā personāžu, tā varētu likties, nepārliecinoši uzpūstā atkarība no viņu filozofiskajām apsēstībām, visa šitā tieksme personīgas kaislības un attiecību problēmas iznest un izspēlēt politiskā mērogā, iesaistot statistos tūkstošus un desmitus tūkstošu dvēseļu, pilnīgais varoņu paškritikas un pašironijas trūkums un tā tālāk (ja padomā pasaules attiecīgā perioda kontekstā - Prusts ir tikai kādus 30-40 gadu vēlāk, bet viņš nevienā no saviem sējumiem neizkāpj ārā no privātās savu varoņu pasaules, nozīmīgas galu galā tikai viņiem pašiem) - kas viss diemžēl izrādījās gandrīz simtprocentīgi pravietisks, ieskaitot to vienu rindu par plikpauraino vadoni ar pacelto dūri. izlasīju arī 1960. gados rakstītu kāda padomju kritiķa pēcvārdu par to, cik netaisns Dostojevskis te esot bijis pret t.s. "Krievijas atbrīvošanās kustību" un kā pārpratis "austošā komunisma ideālus" - galvā sāka klabēt riteņi garajiem vilciena sastāviem, kas izkustējās no Torņkalna stacijas četrdesmit devītajā. un galvenais - nekur nekļūst skaidrs, ko būtu vajadzējis darīt, kam būtu bijis jābūt savādāk, jo arī tas Dostojevska it kā piedāvātais "problēma ir ateismā" nevienu nepārliecina - izņemot varbūt, ja to pārformulē "problēma ir neticībā absolūtiem, nediskutējamiem morāliem standartiem" un arī tas pārliecinās tikai tos, kas jau ir pārliecināti, turklāt visi - kā Fjodors to ļoti labi parāda - tikpat ir pakļauti savām kaislībām, no kurām dažas kaut kādos brīžos kļūst iracionāli destruktīvas, iznīcina kaut ko vienkārši tāpēc, ka ir prieks iznīcināt (freidam, es baidos, bija ļoti daudz taisnības par šo -- aizmirsu, kā viņam sauca to vienu grāmatu). Tātad? Nu, nu? Nu neko.

Pieminot Reformācijas piecsimto gadadienu un kādu pusgadu pacietīgi gaidot, ka man manā informācijas kapsulā sāks ieplūst attapīgas, izglītotas un pārdomātas analīzes, apaļie galdi, dokumentālas filmas, jaunu analītisku izdevumu preses relīzes un tamlīdzīgi par šo vienu no centrālajiem notikumiem rietumu ideju vēsturē ar milzīgām sociālām sekām, un to nesagaidot, iegādājos vairākas grāmatas, arī baznīcas vēsturi uz kādām 500 lapām, kuru diez vai izlasīšu. Draugs Gustavs savukārt saka, ka viņš jau ir pārgruzīts par Reformācijas tēmu un nez kā vispār novilks līdz rudenim (smiekli).

ā, jā, vēl šogad aprit 180 gadi, kopš Rihards Vāgners ieradās Rīgā, kur pavadīja divus gadus, izcēlās ar pretīgu uzvedību, uzkomponēja pirmo Rienzi versiju un tad, bēgot no Rīgas un parādu piedzinējiem, iekūlās vētrā, kuras laikā aizdomājās par "Klejojošo holandieti". šis notikums savukārt manā šaurajā lokā šogad ir ticis ar vērienu atzīmēts jau divreiz (!), pēdējā reize bija pirms nedaudz mazāk nekā mēneša, kad izgatavoja Vāgnera bisti no ledus, ko turēja visu nakti ārā un daži ik pa laikam nolaizīja (ārprāts, cik vulgāri tas izklausās). Par Vāgneru runājot - man viņš vienmēr ir "riebies" (otrs, kas man vienmēr ir "riebies", ir Mālers, but wait) - dēļ visa tā patosa (kas tipiski - uz patosu un sakāpinātu emocionalitāti tendētiem cilvēkiem kaitina un nepatīk, ja citi tādi ir), dēļ tiem antisemītiskajiem traktātiem, dēļ Baireitas tusiņa (tas ir kaut kas nereāls, tur, piemēram, cilvēki visaugstākās kvalitātes smokingos nēsā ap kaklu zelta, dabīgi, ķēdītēs iekārtus gredzenus, lai simbolizētu savu pielūgsmi dievišķajiem Nībelunga gredzenam, kā arī, es neatceros, cik gadus vajadzēja cīnīties, lai "atļautu" tajā dārzā uzstādīt piemiņas plāksni ebreju izcelsmes dziedātājiem, kurus turpat no ģērbtuvēm paņēma un aizveda nach Dachau) -- tātad šādu anekdotisku, nepamatotu un bērnišķīgu iemeslu dēļ man viņš vienmēr bija "riebies" - līdz brīdim, kad sakarā ar svinību organizāciju noklausījos Rienzi, mazpazīstamu viņa jaunības operu, kas interesē tikai apmēram kādus trīs četrus latviešu amatiervāgneristus, - cik skaista, cik "dievišķi" skaista mūzika, un pavisam "ne par to", par kaut ko "pavisam citu". tā ka redziet, nav viss tikai slikti, notiek arī dažas labas lietas, nokrīt "zvīņas no acīm", citējot Vēstuli korintiešiem, un tamlīdzīgi (guldzošu smieklu putniņi aizspurdz siltā jūlija pēcpusdienā).