Un mani dara nervozu fakts, ja es nezinu, no kurienes nāk mans dzeramais ūdens - no kura ūdens ņemšanas horizonta, cik tā vēl palicis dolomīta slānī, un kāpēc gruntsūdeņi, kuriem būtu jāpapildina ūdens krājumi akā, izliekas to neredzam. Urbums, sūknis, bioloģiskā nosēdaka, ar malku sildīts ūdens, kompostkaudze - tas viss ļauj tuvplānā ieraudzīt mikro-ekosistēmu, jo nekas tā neatsēdina, kā mirklis, kurā aptver, cik milzīga tā patiesībā ir, un ka tā nebeidzas ne otrpus sētas, ne aiz valsts robežas, nekur. Un, lai to parādītu cilvēkam, kas pieradis pie mājsaimniecības ķīmijas radīta komforta un pat uzskata to par normu - tas ir zināms izaicinājums.
Eko ir vai nu domāšanas veids pēc noklusējuma, vai nē. Par laimi, atkarībā no spēriena pa pakaļu lieluma (vērtības), šo stāvokli var izslēgt vai ieslēgt.
Drīzāk bail, ka tas var notikt par vēlu.
Pēdējā laikā diez ko bieži negadās tikt pie rakstīšanas. #DAUDZ.. DARBA!
Bet.
Man kaut kas dikti sāk nepatikt. Nezinu, vai tas sākās ar neparasti sausā rudens dēļ izžuvušo aku, vai ar to, ka Rīgas Mežniecība plānotā kailcirtē piļī ārā masīvus robus tepat mežā viņpus dabas parkam. Iekšā kaut kas ļoti uzstājīgi sāk disonēt ar to, ko cilvēce uzskata par progresu vai t.s. 'attīstību'. Katrā paaudzē gadās dzirdēt - rau, te, kur tagad veikals, vecāmamma govis ganīja. Te bija pļavas.
Jā, es arī atceros, ka tur, kur tagad ir privātmāju rajons, mēs bērnībā vasarās gulējām zālē un caur smilgām skatījāmies debesīs. Vēl tur ganījās gotiņas un dažu labu gadu arī kartupeļi stādīti.
Un tagad jau pie mājām grants ceļš pārvērties asfaltā, arhīvos blakus vienai mājiņai slejas vēl četras un pilsēta, no kuras tā muku, dzenas pakaļ. Apzināti muku! Bet nu arī šejiene kļuvusi nesalīdzināmi urbānāka, ar intensīvāku satiksmi, ne vairs to lauciniecisko mazpilsētas piegaršu, pēc kuras vienmēr tā kārojies.
Un nekas nevar pārspēt to pretdabisko sajūtu, kāda rodas, ienirstot pilsētā, ienirstot cilvēku pūļos. Pilsētā nav ne grama dabiskās lietu kārtības, nav dabas ciklu. Viss līdz pēdējai skrūvītei, ceļazīmei, krēslu un galdiņu novietojumam ir projektēts, dizainēts un atbilst LBS būvnormatīvam. Cerams. Pieņemsim, ka tas ir droši un ok, un kādai daļai cilvēku patīk atrasties starp citiem cilvēkiem. Taču šī vide nevar plesties un progresēt bezgalīgi, tā nevar spiesties iekšā aizvien jaunās un jaunās teritorijās ar savām laternām, centralizēto ūdensapgādi un kanalizāciju. Tā tas nestrādā. Kaut kur tas beidzas. Kaut kur tam IR jābeidz. Kaut kur ir pilsētas robeža, aiz kuras tā tālāk nepaplašinās, gluži kā ozols, kas kādā brīdī vairs lielāks neaug. Kā mūra pils, kas reiz celta, stāv cauri laikiem un gadsimtiem, ja vien kāds savā neprātā to nesabombardē.
Un gribēt vienmēr kaut ko vairāk - tas nav progress, tā ir pataloģija. Var gribēt savādāk, un tas ir ok. Var viengad sēt salātus un citgad - redīsus.
Un tā mēs nonākam pie jautājuma: Cik daudz [Tev] ir gana?