Pilota memuāri.

Un mani dara nervozu fakts, ja es nezinu, no kurienes nāk mans dzeramais ūdens - no kura ūdens ņemšanas horizonta, cik tā vēl palicis dolomīta slānī, un kāpēc gruntsūdeņi, kuriem būtu jāpapildina ūdens krājumi akā, izliekas to neredzam. Urbums, sūknis, bioloģiskā nosēdaka, ar malku sildīts ūdens, kompostkaudze - tas viss ļauj tuvplānā ieraudzīt mikro-ekosistēmu, jo nekas tā neatsēdina, kā mirklis, kurā aptver, cik milzīga tā patiesībā ir, un ka tā nebeidzas ne otrpus sētas, ne aiz valsts robežas, nekur. Un, lai to parādītu cilvēkam, kas pieradis pie mājsaimniecības ķīmijas radīta komforta un pat uzskata to par normu - tas ir zināms izaicinājums.
Eko ir vai nu domāšanas veids pēc noklusējuma, vai nē. Par laimi, atkarībā no spēriena pa pakaļu lieluma (vērtības), šo stāvokli var izslēgt vai ieslēgt.

Drīzāk bail, ka tas var notikt par vēlu.