bet citreiz tā ir tāda jauka, balta skaudībiņa

par jauko neko
es te par to īgni naidīgo...

bet man liekas, ka nav tādas sabiedrības, kur nebūtu neviena īgna skauģa

bet varētu tak tā nebūt!
nu, vismaz ne tik daudzi.. man te apkārt gluži vai visi!

[te tāds šaurs birojs un viena gadījuma sakarā pēkšņi visi saslej spalvas kā nez kādi aizvainotie, jo, redz, šiem netiek viss tas pats, kas citiem. aij, nu...]

tad kaut kas nav kārtībā pašā sistēmā, jo ja visi ir apmierināti ar to, kas viņiem ir, patīk darbs, atalgojums un kolēģi, tad situācijai nevajadzētu būt tādai.
spriežu pēc savām darba pieredzēm. kad strādāju vietā, kur visiem knapi minimālā alga, tad katram, kuram nedaudz prēmiju pielika, un ja atšķīrās 5-10 ls visi nedēļām aprunāja un vērpa intrigas. kad strādāju tur, kur vidēji katrs saņēma 700 ls, tad neviens pat neiedomājās salīdzināt un algas mēdza atšķirties. un skaudības esamību tur arī īsti neatceros, bet tur bija arī daudz intelektuālāki cilvēki.

te situācija kaut kā pa vidu.
bet sabēdināja tā vispārīgi, ka cilvēkiem šī tieksme justies labi tikai tad, ja pašiem viskas tiek. ja citiem, uzreiz to uztver kā aizvainojumu savai personai vai ko, kaut nekas jau netiek atņems vai pāri nodarīts.
tāds kaut kāds "pasaulē svarīgs tikai es!" te valda. nu ja..

viss atkarīgs no cilvēka inteliģences un arī no kolektīva draudzīguma. piemēram, ja manam draugam paveiktos, es tikai priecātos. ja tas būtu kaut kāds lohs, kurš drausmīgi riebjas un kaitina, un redzu, ka strādā sliktāk par mani,bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ saņem vairāk, nu prieku par viņu būtu grūti izjust.

jā, nu, te taisnīguma izjūtas, saprāta u.c. proporcijas svarīgas.

tomēr, te situācija, kas prasa tad vienaldzību, bet ne uzreiz naidīgumu.

ir kau kāds īgnums un naidīgums sabiedrībā tomēr. var jau teikt - grūta dzīve, slikta valdība utt., bet nu nevajag sevi tā pazemot, pakļaujoties tam visam un .... āj, es jau te galīgi ideāliste kļūstu, it kā būtu labāka :)