Un ko man darīt, kad tev pokera vakarā, visam tādam nopīpējušamies un ierumojušamies, bērns, pasaucis savā istabā, sāk prasīt, kā būt ar gribēšanu pīpēt, to jušanos krutam, ko pīpēšana dod un tādā garā
iedod pamēgināt - bet uzreiz kādas desmit pēc kārtas, nu lai izjūt To Sajūtu... (domājams, ka nelabums ātrāk paķers un uz kādu laiku negribēs un domās...) (skarbi, bet ar savu junioru šito izveicu reiz - ij neko - uzmetra tādu riebumu, ka nelieto (un mani lamā, ka to daru))...
Es tā vienreiz mēģināju atmest, gadi 15 tad bija. Nestrādā. Izpīpēju lielāko daļu sarkanā Marļika paciņas, pavēmu un pēc ne īpaši ilga laika turpināju kā parasti.
varbūt, jo mēināji Atmest, tātad jau iepriekš lietoji - zināji reakciju... konkrētajā situācijā jauneklis neko nebija pieradis, tik tusiņā vienreiz mēginājis - meode nostrādāja uz pirmo...
es arī uzreiz nevaru iedomāties alternatīvu, tādēļ minēju profesionāļa padomu. bet nu principā kaut kāds adrenalīna rush ražotājs derētu, ne. nu un tad pēc tāda raša prasītos smuki uzsmēķēt :D
Akdievs, kā es baidos no brīža, kad mani bērni kaut ko tādu prasīs. Nu kā es varēšu pateikt, ka tas ir slikti, ka nedrīkst, pretīgi utt., ja pašai ļoti patīk smēķēt. Patiešām nezinu, ko darīt tādā situācijā un kā no tās izkļūt. Tik es tā arī neesmu dzirdējusi par tīņiem, kuri tā ņem un pamēģina, paeksperementē un vienkārši pārstāj. Jā, pēc kādie gadiem, vai pēc videnes, vai uzsākot baigos sportus, vai atrodot vēl kādu spēcīgu motivāciju, kas slēpjas augstā pašapziņā, kaut kādos mērķos, brīvībā no noteiktiem kompleksiem utt., katrā ziņā nāk no paša bērna.
Ko tēvs par šito saka? Viņš smēķē? Kāpēc atkal Tev ir jāmokās un jārisina kaut kādas pilnīgi zobu sāpju cienīgas problēmas?
tur jau tā lieta,ka tēvs nekad nav smēķējis, a es gan. vēl pirms pusgada viņa mani audzināja,ka nevajag , bet tagad .... es pat nesaprotu,ko viņa no manis grib dzirdēt, nevar būt,ka piedāvājumu kopā uzsmēķēt :D
Ļoti iespējams, ka tieši to ar laiku grib dzirdēt. Ai, atkal es Tev nenormāli jūtu līdzi par izveidojušos situāciju, bet, diemžēl, vadoties pēc savas smēķēšanas "karjeras", neko vieglu un iepriecinošu neprognozēju. Un atvainojos augstāk esošo padomu sniedzējiem, bet tas ir vecumam nepiedodami naivi - domāt, ka desmit cigaretes pēc kārtas, teksti par veselību, ietekmi uz skaistumu, mutes smirdēšanu utt. kaut ko dos, deviņu gadu vecumā, jā, varbūt kaut ko dotu, tikai līdz brīdim, kad atklāj to "krutuma" momentu, tad visas tās mulķības būs pie kājas.
ohh, kāda tev problemātika, mjā. redz, es 13 gados sāku dzīvot viena pati galvaspilsētā un tusēt ar 10 gadus vecāko brāļu draugiem. BET, kaut kā viss tas apstākļu kopums (agrie deviņdesmitie, beznauda, zināms traģiskums situācijā) ļoti mobilizēja atbildību, nezaudēt vēlmi kontrolēt sevi un būt pašatbildīgai. Proti, es lieliski zināju, ka neviens mani nesavāks un neaprūpēs, "ja nu kas notiks", tāpēc manas bailes bija lielākas, kā vēlme uzzināt, kā ir piedzerties vai pīpēt vai ko nu. Turklāt, tie bračku draugi, paši būdami mežoņi mākslinieki bohēmisti, mani tomēr solidāri saudzēja un pasargāja.
Par pīpēšanu vēl cits apstāklis - ģimenē visi vīrieši pīpēja kā skursteņi un smēķi bija svarīgāki par maizi, piemēram. Atceros, kā reiz ienāca brālis, atņēma nedēļas askētiskajai ēšanai paradzēto naudu un nakts vidū aizgāja uz kiosku pēc smēķiem: es stāvēju pie loga, bija drausmīgi auksta ziemas nakts un skatījos, kā viņš turpat pāri ielai pie kioska kāri pīpē. Un nolēmu, ka tik pretīga atkarība no savām vājībām man nekad nebūs. Tā arī pīpēt neuzsāku.
Par dzeršanu – liekas, ka no gadiem trīspadsmit man lēja mājas apstākļos tālaika iecienītos dzērienus, "vermutu" un monastirskaja izba, es parasti kanti turot izdzētu ielieto, bet man bija nenormāli bail sadzerties. Tāpēc vienmēr pie sevis galvā atkārotju reizrēķinu, haha. :)) Pirmoreiz piestrēbos laikam 16 gados, prestižas augstskolas sporta spēlēs un tas Bija tik sūdīgi, ka ilgi pēc tam uzmanījos un laikam jāsaka, ka iemācījos dzert samērīgi, lai arī, gadās protams, faux pass.
krutumu moš var aizstāt ar kaut ko savādāku vienkārši, piemēram, ar draudzeni var iet dejot vai mācīties spēlēt gičas vai kas tagad jauniešiem modē. fočēt? pīpēšanas krutums ir tāds lazy way out :))
Vispār, attīstot šo domu, var uzspēlēt uz jūtām par to, ka pīpēt - tas ir šausmīgi nodrāzts veids, kā būt krutam, to var kurš katrs (un vispār pīpēšana negarantē, ka tiksi uzskatīts par stilīgu, tas "nāk no iekšām"). Bet tu taču gribi būt īpaša, vai ne? Varbūt labāk darīt x, y vai z... (slinkam pusaudzim, protams, tas var šķist pārāk sarežģīti, bet varb'tu kaut kur aizķeras).
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
(domājams, ka nelabums ātrāk paķers un uz kādu laiku negribēs un domās...)
(skarbi, bet ar savu junioru šito izveicu reiz - ij neko - uzmetra tādu riebumu, ka nelieto (un mani lamā, ka to daru))...
konkrētajā situācijā jauneklis neko nebija pieradis, tik tusiņā vienreiz mēginājis - meode nostrādāja uz pirmo...
jo vajag darīt ko aizliegtu
labs arguments, viņas māte,lai arī viena gada ar mani, galīgi nav labi saglabājusies!
atcerējos citātu no vienas latviešu filmas:"Izaugs tāda pati govs kā māte."
Tik es tā arī neesmu dzirdējusi par tīņiem, kuri tā ņem un pamēģina, paeksperementē un vienkārši pārstāj. Jā, pēc kādie gadiem, vai pēc videnes, vai uzsākot baigos sportus, vai atrodot vēl kādu spēcīgu motivāciju, kas slēpjas augstā pašapziņā, kaut kādos mērķos, brīvībā no noteiktiem kompleksiem utt., katrā ziņā nāk no paša bērna.
Ko tēvs par šito saka? Viņš smēķē? Kāpēc atkal Tev ir jāmokās un jārisina kaut kādas pilnīgi zobu sāpju cienīgas problēmas?
vēl pirms pusgada viņa mani audzināja,ka nevajag , bet tagad .... es pat nesaprotu,ko viņa no manis grib dzirdēt, nevar būt,ka piedāvājumu kopā uzsmēķēt :D
Un atvainojos augstāk esošo padomu sniedzējiem, bet tas ir vecumam nepiedodami naivi - domāt, ka desmit cigaretes pēc kārtas, teksti par veselību, ietekmi uz skaistumu, mutes smirdēšanu utt. kaut ko dos, deviņu gadu vecumā, jā, varbūt kaut ko dotu, tikai līdz brīdim, kad atklāj to "krutuma" momentu, tad visas tās mulķības būs pie kājas.
Par pīpēšanu vēl cits apstāklis - ģimenē visi vīrieši pīpēja kā skursteņi un smēķi bija svarīgāki par maizi, piemēram. Atceros, kā reiz ienāca brālis, atņēma nedēļas askētiskajai ēšanai paradzēto naudu un nakts vidū aizgāja uz kiosku pēc smēķiem: es stāvēju pie loga, bija drausmīgi auksta ziemas nakts un skatījos, kā viņš turpat pāri ielai pie kioska kāri pīpē. Un nolēmu, ka tik pretīga atkarība no savām vājībām man nekad nebūs. Tā arī pīpēt neuzsāku.
Par dzeršanu – liekas, ka no gadiem trīspadsmit man lēja mājas apstākļos tālaika iecienītos dzērienus, "vermutu" un monastirskaja izba, es parasti kanti turot izdzētu ielieto, bet man bija nenormāli bail sadzerties. Tāpēc vienmēr pie sevis galvā atkārotju reizrēķinu, haha. :)) Pirmoreiz piestrēbos laikam 16 gados, prestižas augstskolas sporta spēlēs un tas Bija tik sūdīgi, ka ilgi pēc tam uzmanījos un laikam jāsaka, ka iemācījos dzert samērīgi, lai arī, gadās protams, faux pass.
sāku smēķēt tikai 32 gadu vecumā (gleznošanas plenērā, ha), drīz būs divi gadi pagājuši, kopš smēķēju katru dienu.
jo nu, bērns mums ir queen of laziness