Un ko man darīt, kad tev pokera vakarā, visam tādam nopīpējušamies un ierumojušamies, bērns, pasaucis savā istabā, sāk prasīt, kā būt ar gribēšanu pīpēt, to jušanos krutam, ko pīpēšana dod un tādā garā
tur jau tā lieta,ka tēvs nekad nav smēķējis, a es gan. vēl pirms pusgada viņa mani audzināja,ka nevajag , bet tagad .... es pat nesaprotu,ko viņa no manis grib dzirdēt, nevar būt,ka piedāvājumu kopā uzsmēķēt :D
Ļoti iespējams, ka tieši to ar laiku grib dzirdēt. Ai, atkal es Tev nenormāli jūtu līdzi par izveidojušos situāciju, bet, diemžēl, vadoties pēc savas smēķēšanas "karjeras", neko vieglu un iepriecinošu neprognozēju. Un atvainojos augstāk esošo padomu sniedzējiem, bet tas ir vecumam nepiedodami naivi - domāt, ka desmit cigaretes pēc kārtas, teksti par veselību, ietekmi uz skaistumu, mutes smirdēšanu utt. kaut ko dos, deviņu gadu vecumā, jā, varbūt kaut ko dotu, tikai līdz brīdim, kad atklāj to "krutuma" momentu, tad visas tās mulķības būs pie kājas.
ohh, kāda tev problemātika, mjā. redz, es 13 gados sāku dzīvot viena pati galvaspilsētā un tusēt ar 10 gadus vecāko brāļu draugiem. BET, kaut kā viss tas apstākļu kopums (agrie deviņdesmitie, beznauda, zināms traģiskums situācijā) ļoti mobilizēja atbildību, nezaudēt vēlmi kontrolēt sevi un būt pašatbildīgai. Proti, es lieliski zināju, ka neviens mani nesavāks un neaprūpēs, "ja nu kas notiks", tāpēc manas bailes bija lielākas, kā vēlme uzzināt, kā ir piedzerties vai pīpēt vai ko nu. Turklāt, tie bračku draugi, paši būdami mežoņi mākslinieki bohēmisti, mani tomēr solidāri saudzēja un pasargāja.
Par pīpēšanu vēl cits apstāklis - ģimenē visi vīrieši pīpēja kā skursteņi un smēķi bija svarīgāki par maizi, piemēram. Atceros, kā reiz ienāca brālis, atņēma nedēļas askētiskajai ēšanai paradzēto naudu un nakts vidū aizgāja uz kiosku pēc smēķiem: es stāvēju pie loga, bija drausmīgi auksta ziemas nakts un skatījos, kā viņš turpat pāri ielai pie kioska kāri pīpē. Un nolēmu, ka tik pretīga atkarība no savām vājībām man nekad nebūs. Tā arī pīpēt neuzsāku.
Par dzeršanu – liekas, ka no gadiem trīspadsmit man lēja mājas apstākļos tālaika iecienītos dzērienus, "vermutu" un monastirskaja izba, es parasti kanti turot izdzētu ielieto, bet man bija nenormāli bail sadzerties. Tāpēc vienmēr pie sevis galvā atkārotju reizrēķinu, haha. :)) Pirmoreiz piestrēbos laikam 16 gados, prestižas augstskolas sporta spēlēs un tas Bija tik sūdīgi, ka ilgi pēc tam uzmanījos un laikam jāsaka, ka iemācījos dzert samērīgi, lai arī, gadās protams, faux pass.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
vēl pirms pusgada viņa mani audzināja,ka nevajag , bet tagad .... es pat nesaprotu,ko viņa no manis grib dzirdēt, nevar būt,ka piedāvājumu kopā uzsmēķēt :D
Un atvainojos augstāk esošo padomu sniedzējiem, bet tas ir vecumam nepiedodami naivi - domāt, ka desmit cigaretes pēc kārtas, teksti par veselību, ietekmi uz skaistumu, mutes smirdēšanu utt. kaut ko dos, deviņu gadu vecumā, jā, varbūt kaut ko dotu, tikai līdz brīdim, kad atklāj to "krutuma" momentu, tad visas tās mulķības būs pie kājas.
Par pīpēšanu vēl cits apstāklis - ģimenē visi vīrieši pīpēja kā skursteņi un smēķi bija svarīgāki par maizi, piemēram. Atceros, kā reiz ienāca brālis, atņēma nedēļas askētiskajai ēšanai paradzēto naudu un nakts vidū aizgāja uz kiosku pēc smēķiem: es stāvēju pie loga, bija drausmīgi auksta ziemas nakts un skatījos, kā viņš turpat pāri ielai pie kioska kāri pīpē. Un nolēmu, ka tik pretīga atkarība no savām vājībām man nekad nebūs. Tā arī pīpēt neuzsāku.
Par dzeršanu – liekas, ka no gadiem trīspadsmit man lēja mājas apstākļos tālaika iecienītos dzērienus, "vermutu" un monastirskaja izba, es parasti kanti turot izdzētu ielieto, bet man bija nenormāli bail sadzerties. Tāpēc vienmēr pie sevis galvā atkārotju reizrēķinu, haha. :)) Pirmoreiz piestrēbos laikam 16 gados, prestižas augstskolas sporta spēlēs un tas Bija tik sūdīgi, ka ilgi pēc tam uzmanījos un laikam jāsaka, ka iemācījos dzert samērīgi, lai arī, gadās protams, faux pass.