![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ohh, kāda tev problemātika, mjā. redz, es 13 gados sāku dzīvot viena pati galvaspilsētā un tusēt ar 10 gadus vecāko brāļu draugiem. BET, kaut kā viss tas apstākļu kopums (agrie deviņdesmitie, beznauda, zināms traģiskums situācijā) ļoti mobilizēja atbildību, nezaudēt vēlmi kontrolēt sevi un būt pašatbildīgai. Proti, es lieliski zināju, ka neviens mani nesavāks un neaprūpēs, "ja nu kas notiks", tāpēc manas bailes bija lielākas, kā vēlme uzzināt, kā ir piedzerties vai pīpēt vai ko nu. Turklāt, tie bračku draugi, paši būdami mežoņi mākslinieki bohēmisti, mani tomēr solidāri saudzēja un pasargāja.
Par pīpēšanu vēl cits apstāklis - ģimenē visi vīrieši pīpēja kā skursteņi un smēķi bija svarīgāki par maizi, piemēram. Atceros, kā reiz ienāca brālis, atņēma nedēļas askētiskajai ēšanai paradzēto naudu un nakts vidū aizgāja uz kiosku pēc smēķiem: es stāvēju pie loga, bija drausmīgi auksta ziemas nakts un skatījos, kā viņš turpat pāri ielai pie kioska kāri pīpē. Un nolēmu, ka tik pretīga atkarība no savām vājībām man nekad nebūs. Tā arī pīpēt neuzsāku.
Par dzeršanu – liekas, ka no gadiem trīspadsmit man lēja mājas apstākļos tālaika iecienītos dzērienus, "vermutu" un monastirskaja izba, es parasti kanti turot izdzētu ielieto, bet man bija nenormāli bail sadzerties. Tāpēc vienmēr pie sevis galvā atkārotju reizrēķinu, haha. :)) Pirmoreiz piestrēbos laikam 16 gados, prestižas augstskolas sporta spēlēs un tas Bija tik sūdīgi, ka ilgi pēc tam uzmanījos un laikam jāsaka, ka iemācījos dzert samērīgi, lai arī, gadās protams, faux pass.
Par pīpēšanu vēl cits apstāklis - ģimenē visi vīrieši pīpēja kā skursteņi un smēķi bija svarīgāki par maizi, piemēram. Atceros, kā reiz ienāca brālis, atņēma nedēļas askētiskajai ēšanai paradzēto naudu un nakts vidū aizgāja uz kiosku pēc smēķiem: es stāvēju pie loga, bija drausmīgi auksta ziemas nakts un skatījos, kā viņš turpat pāri ielai pie kioska kāri pīpē. Un nolēmu, ka tik pretīga atkarība no savām vājībām man nekad nebūs. Tā arī pīpēt neuzsāku.
Par dzeršanu – liekas, ka no gadiem trīspadsmit man lēja mājas apstākļos tālaika iecienītos dzērienus, "vermutu" un monastirskaja izba, es parasti kanti turot izdzētu ielieto, bet man bija nenormāli bail sadzerties. Tāpēc vienmēr pie sevis galvā atkārotju reizrēķinu, haha. :)) Pirmoreiz piestrēbos laikam 16 gados, prestižas augstskolas sporta spēlēs un tas Bija tik sūdīgi, ka ilgi pēc tam uzmanījos un laikam jāsaka, ka iemācījos dzert samērīgi, lai arī, gadās protams, faux pass.