rūsganais sprakšķis

Akdievs, kā es baidos no brīža, kad mani bērni kaut ko tādu prasīs. Nu kā es varēšu pateikt, ka tas ir slikti, ka nedrīkst, pretīgi utt., ja pašai ļoti patīk smēķēt. Patiešām nezinu, ko darīt tādā situācijā un kā no tās izkļūt.
Tik es tā arī neesmu dzirdējusi par tīņiem, kuri tā ņem un pamēģina, paeksperementē un vienkārši pārstāj. Jā, pēc kādie gadiem, vai pēc videnes, vai uzsākot baigos sportus, vai atrodot vēl kādu spēcīgu motivāciju, kas slēpjas augstā pašapziņā, kaut kādos mērķos, brīvībā no noteiktiem kompleksiem utt., katrā ziņā nāk no paša bērna.

Ko tēvs par šito saka? Viņš smēķē? Kāpēc atkal Tev ir jāmokās un jārisina kaut kādas pilnīgi zobu sāpju cienīgas problēmas?