pastāv viedoklis, ka lielā lāču taka /karhunkierros trail, 82 km, sākas aiz polārā loka/ ir pastaiga parkā. tie, kas šo viedokli izsaka, ir lieli optimisti/regulāri skrien stirnu buku/ir ar kategoriju latvijas vieglatlētikas federācijā/darba rūdīti pavāri, kas visu dienu pavada uz kājām un ikdienā noiet padsmit tūkstošus soļu. pārējiem /jo īpaši tiem, kas regulāri skipo kardio treniņus/ nāksies pasvīst. ir vieglākas vietas, taču bieži vien taka iet pāri koku saknēm un akmeņiem, iegrimst purvā vai pazūd kalnos /pēdējie 8 km ar nebeidzamu rāpšanos 400 m augstajās virsotnēs un rāpšanos atpakaļ, un atkal augšā, ir elle/. pēc 40 km sāka neuzvesties līdz šim gājieniem perfekti piemēroti apavi, sāku izvairīties kāpt uz sāpīgajām vietām, šādi noklunkurēju vēl 40 km, līdz ar to bišk sabeidzu celi /pēc pirts gan tas mazliet atgāja/, taču jau pirmajā vakarā sagriezu faku pirkstu tā, ka šorīt pa taisno sēdos neldijā un devos uz traumpunktu atrādīt to ārstam. kopumā jūtos kā cilvēks-katastrofa, lai gan būts ir, noiets ir, redzēts ir.

pēdējā diena sakrita ar takas ultramaratona sākumu. kliboju tik uz priekšu, bet mums pretī braši skrēja tie, kas 20 stundās bija apņēmušies noskriet taku līdz galam, tad pagriezties un skriet atpakaļ. neizskatījās pat aizelsušies. kā viņi to dara?!

dzīvojām teltī un takas garumā izvietotajās wilderness huts, ieskaitot tipisku lapu namiņu - dūmistabu ar pavardu centrā. bijām laimīgi, ka naktī, kad temperatūra sasniedza mīnusus, tā izrādījās brīva. namiņus var izmantot par brīvu, taču jādala ar citiem gājējiem, ja tādi uzrodas. mājiņas ir ļoti basic, taču vakarā neko vairāk par krāsniņu un lāvu, kurā izstiepties, arī nevajag. spriežot pēc ierakstiem viesu grāmatās, taku un namiņus aktīvi izmanto arī ziemā, bet laimīgie miša un oļa tādā līksmi sagaidīja 2018. gadu. skaužu un esmu ieciklējusies uz šo ideju, taču nespēju iztēloties, kā viņi pieveica taku ziemā.