Pēc rasbainieks valodu diskusijas es aizdomājos, ka Tiem, Kas Dzimuši Pēc Maskavas Olimpiādes (tas nav domāts kā uzbrauciens, bet kā atskaites punkts, kā Kristus dzimšana, piemēram) kopumā domā citās kategorijās, varbūt vairāk spriež no kosmopolītiskām, mazāk no nacionālām pozīcijām. Tas atkal nav uzbrauciens, bet vairāk fakta konstatācija. Atskaites punkts ir tīri pragmatisks - indivīda tiesības saņemt no valsts pakalpojumus, varbūt arī universālais taisnīgums un tīri vispārcilvēciskās tiesības uz to vai šo. Oficiāla divvalodība un ultra multinacionāla sabiedrība man nav patīkams nākotnes modelis šeit, ne tagad ne vēlāk. Ar visu cieņu pret indivīda pašizpausmi un tiesībām dzīvot pa savam jebkurā planētas Zeme punktā nu negribētu šeit ne mošejas, ne vairumā kundzes parandžās, ne jebkādu citu valodu kā vēl vienu valts valodu. bet pieņemu, ka citiem tas ir pilnīgi OK, ja vien aparāts funkcionē. Iemesls droši vien ir pilnīgi atšķirīgā pieredzē un skatā uz saulaino tāli. Es tikai tā domāju – nacionāla valsts kā tāda vispār kādam ir vajadzīga, izņemot vecotēvu un vēl dažus Baltostēvus?
Ai. Viss tas par valodas pazušanu ir muļķības. Tukša diršana. Mūsu lieskajai nacionālajai valstij ir cikgadu pa abām republikām? A latviešu valodai cik?
Par mutvārdu folkloru variet nestāstīt- Tumbu-Jumbu ciltī dejojot arī dziesmiņas dzied. :)
nevajag, protams, mēģināt pārliecināt, ka rakstām senāk kā Divupē, bet nevajag arī izlikties par (daudz) lielākiem nabadziņiem kā esam.
khm
Vienīgais izņēmums ir Japāna, bet tie nav cilvēki bet...samuraji, vārdsakot, viņi turēs savu līniju kamēr vai nu salas aprīs okeāns vai tie paši pārvērtīsies par kautkādiem -dzillām ar ciparu iekšām.
Vēl Krievija mani mulsina - ja apstiprināsies teorija, ka krievi nepārtraukti ir tādi kādi tie ir, nevis kultivējot netikumu bet lai neļautu sev neapzināti izpostīt pasauli, tad tur arī var būt visādi brīnumi. Lai gan no viena gala jau kļūst dzeltena, Krievija tomēr sargā savu identitāti, lai kāda tā arī nebūtu, un lai kā tās metodes no malas arī neizskatītos. Latvietis tomēr, gribēdams neizskatīties pēc neaptēsta baura, reizēm noklusē situācijā kad būtu jādod pa zobiem, ilgi nedomājot.
man šķiet, ka vispār tāds kosmopolītisma/nacionālisma pretnostatījums ir tipa tā kā pateikt "ēēēē, tu gribi likt visām sievietēm obligāti strādāt, nevis sēdēt mājās un kopt bērnus/vīru/mājsaimniecību vai arī lai vecis katru vakaru viņu iekausta, ja nav siltas zupas mājā?" - tb to nevar skatīt kā balts/melns un visdrīzāk ir kaut kāds vidusceļš da kompromiss, kas ir izdevīgs abām pusēm.
piemēram, noteikta valsts pamatvalodas/citvalodu skolu proporcija, kas tiek plūstoši pārregulēta valsts valodas skolu pusītē (nu labi, man vispār šķiet, ka vajag plūstoši pāriet uz "daudzas privātskolas ar valsts atbalstu plus valsts skolas tiem, kas nevar atļauties privātenes" sistēmu, kur katra privātene var saregulēt valsts valodas/citvalodu mācības atbilstoši pieprasījumam. (mana puikas privātskolā Ķengaragā - ar visu atbilstošo krievvalodīgo kontingentu - mācības notiek latviski ar paskaidrojumiem krieviski, ja vajag, kas arī ir saprātīgs ceļš)
nacionāla valsts kā stingri nacionāla valsts, kurā ne no viena netiek sagaidīta citvalodu zināšana un atvērtība citām kultūrām (ilgtermiņā skatoties), man tiešām nafig nav vajadzīga. nacionāla valsts kā "saglabājam un attīstām savu unikālo kultūru un identitāti" man šķiet krutākais piedāvājums ever, tb "kosmopolītiska valsts" enīvej nestrādā, jo katram cilvēkam vajag savu cilti, ar kuru identificēties - un kāpēc lai tā nebūtu nacionalitāte, nevis reliģija vai politiskie uzskati vai mūzikas gaume. Nacionalitāte pat būtu krutāk, jo tomēr ir daudzdimensionāla un neprasa zvērestu nodot un izdarīt predeterminētas izvēles.
Nācijai ar valsti ir iespējas institucionalizēties kā suverēnai juridiskai personai citu valstu vidū.
tauta nav priekš valsts, bet valsts ir priekš tautas.
bet nu, ko gan es saprotu, esmu dzimusi pēc olimpiādes, jā.