Nesaprotu. Ja bez konteksta un papildus informācijas par darbu "neko nevaru saprast" un ja kuratori tātad ir tie, kuri skaidro, tad kā var nonākt pie secinājuma, ka kuratori kā mākslas skaidrotāji nav vajadzīgi? (Jo sanāk, ka nav vajadzīgi ne tikai slikti kuratori, bet kuratori vispār.)

Tas, ka "neko nevaru saprast" ir kuratoru pieņēmums nevis Tīrona.

Nu nezinu... Bez šaubām ir tādi personāži, kas atbilstu UT aprakstam. Tomēr vispārinājumus no tā netaisītu. Turklāt, teiksim tā, estētiskā pozīcija, no kuras izriet apgalvojums, man nešķiet pievilcīga un ir garlaicīga - atkal visi klasiskie tīronismi par nesapratni utt. + Man ir aizdomas, ka viņš vienkārši troļļoja klātesošos.

Es par āboliem, bet tu par apelsīniem. Nav runa par "estētisko pozīciju" (zem kuras es neparakstos, bet kura tomēr ir interesantāka par tām, ko tur prezentēja citi). Kas attiecas uz vispārinājumiem, tad neredzu problēmu ar izteikumu, ka daudzos gadījumos ir tieši tā kā Uldis saka, un ir ļoti, ļoti reti, kad redzam pretējo. Mācību grāmatā to sauktu par vājo (iepretim stingrajam vispārinājumam, kas attiektos uz visiem noteiktās klases objektiem) vispārinājumu. Bet pārējais jau ir gaumes jautājums.

Bet ko tad UT ir pateicis precīzi? - par to, ka kuratori nemāk rakstīt? Vai arī precīzi bija par to, ka kuratoriem ir jābūt tikai menedžeriem? - Vai arī par to, ka viņiem neko nevajag skaidrot, lai nenoņemtu nesapratnes plīvuru? - Šie pēdējie divi ir apgalvojumi, kas, manuprāt, ir cieši saistīti ar tīronisma dogmu.

Nezinu, ko Tu saproti ar "Tīronisma dogmu", bet es viņam piekrītu tajā ziņā, ka kuratori it kā uzņemas kaut ko paskaidrot, bet pārsvarā gadījumu ne sūda viņi to nedara. Jā, un nekādu "plīvuru" viņi nenorauj, jo nav ar ko. Tāpēc arī kā skaidrotāji viņi bieži vien ir lieki.
Man ir aizdomas, ka te var vilkt paralēles ar akadēmisko pasauli. Pieņemu, ka kādi 80 vai 90 procenti no tā, kas ir sarakstīts par Spinozu pēdējo 20 gadu laikā Tev nepalīdz saprast Spinozas rakstīto.

Ar dogmu sapratu vēlmi pēc nesapratnes.

Es piekrītu, ka daudzi kuratori (protams, var runāt arī par filozofijas skaidrotājiem utt.) savu darbu nedara labi. Tas ir formāls jautājums, jo problēma ir kur atrast/kā izaudzināt labākus kuratorus. Tāpēc mani mulsināja secinājums, kas parādās arī tālāk intervijā, ka kuratoriem tāpēc ir jābūt tikai par tehniskiem darbiniekiem. Tas, manuprāt, uzliek nevajadzīgu un striktu ierobežojumu kuratoru funkcijai.

Kurators māksā ir apmēram tas pats, kas, teiksim, dažādu autoru dzejas krājuma sastādītājs. Lai izstādes nebūtu tādas, kā mēs varbūt atceramies - "Rudens" izstāžu zālē Latvija. Kuratora loma nav pārvērtējama, es tikai līdzīgi Tīronam un Junonai raugos skeptiski uz mākslas darbu aprakstiem. Pietiktu ar izstādes koncepta aprakstu un pavisam īsām anotācijām.
Bet, ja tā padomā, visbiežāk jau garās anotācijas pie saviem mākslas darbiem saraksta mākslinieki paši, un tās nu patiešām mēdz būt gatavās šausmas.

Es piekristu, ka daudzos gadījumos tā ir. dažreiz viņi tiešām darbojas kā krājumu redaktori, dažreiz kā pētnieki.

Taču bieži vien kuratori ir atbildīgi par jēdzīgu koncepciju izveidošanu. Ja tas sanāk, tad ir lieliski. Piem., kaut kas analoģisks pisuāram būtu gandrīz nesaprotams ārpus koncepctuāla rāmja. Man šādi neautonomi darbi tieši šķiet interesanti, jo es arī neuzskatu, ka mākslas darbiem vienmēr ir jābūt neatkarīgiem no koncepcijām, teorijām v.tml. Tieši tas, ka tiek piedāvātas dažādas darbu uztveres perspektīvas (subjektīvas, ar teoriju palīdzību utt.), manuprāt, ir pats aizraujošākais. Un kuratoriem šeit var būt diezgan centrāla loma. Protams, vienmēr būs darbi, kuru tveršanai nevajag nekādus aprakstus utt.

Nē, tam es, protams, piekrītu, es negribēju vienkāršot kuratora lomu, minēju tikai to tikai kā redzamāko un saprotamāko darbības pusi. Kopš māksla ir iziaugusi no "lietisķās" vai "dekoratīvās" mākslas rāmjiem (un tas nav nemaz tik sen, visa klasiskā glezniecība, skulptūra u.t.t. bija "pielietojamā" māksla) - kuratora nozīme ir ļoti būtiska un nepieciešama.

Jau teicu - nebiju domājis uzsākt diskusiju par Ulža estētiskajām preferencēm.

To diskusiju man vēl jānoklausās, bet, ja vados tikai pēc tevis ievietotā citāta, tad man tam jāpiekrīt. Es vispār esmu konservatīva un mani kaitina tendence attīstīties tādiem mākslas virzieniem, kur kuratora (citos gadījumos arī māklinieka) verbālais skaidrojums kļūst svarīgāks par pašu mākslas darbu. Tomēr Tīronam kopumā es arī pārlieku neuzticētos, jo viņa attiecības ar laikmetīgo māklsu vispār ir ļoti sarežģītas un es pat uzņemos pilnu atbildību, apgalvojot, ka viņš to vairumā gadījumu vispār nesaprot un nespēj novērtēt. Nu, varbūt tieši tādēļ, ka viņam svarīgākā maņa ir tā, ar kuru uztver vārdu un vārdos izteiktu domu:) Nja, starp citu - tieši tāpēc arī viņš tik lielu uzmanību piešķir kuratoru aprakstiem - es, teiksim, tos vispār nelasu, izņemot retus gadījumus, kad darbs arī bez paskaidrojuma "uzrunā" un kaut kas varbūt pirmā rindiņa) liek domāt, ka šoreiz lasīt ir nepieciešams.

Es jau arī neņemos spriest par Ulža zināšanām laikmetīgajā mākslā. Tikai par to, ko viņš saka par tiem pārāk bieži šausmīgajiem aprakstiem, kas uzrakstīti kaut kādā baisā kuratoru valodā.

Pag, pag, un kadas ir tavas domas par prasibu, lai filozofi rakstitu normaliem cilvekiem saprotama valoda?

Atbalstu. Te gan varētu būt diskusijas par to, kuri būs tie normālie cilvēki. Manuprāt, daudzi filozofi raksta diezgan briesmīgā valodā, kas bieži skaidri parāda, ka viņu mērķis pavisam noteikti nav kādam kaut ko paskaidrot.

Nu, uz izstadem nak tik daudz un dazadi laudis, ka uzrakstit tekstu, kas tiem visiem (vai vismaz lielakajai dalai) skistu labs, ir nereali. Viens surosies, ka parak trivials, otrs, ka parak sarezgits, cits, ka ir skaidrojoss, nevis informejoss, vel cits, ka tas, luk, informe, nevis skaidro. Visbeidzot ari k.teksts var but konceptuals un tikt radits vai funkcionet pec kadiem citiem uzstadijumiem, ne tikai "izskaidrot apmekletajiem".
Lai ari problema ir, proti, nepieciesamiba vispar tos par varitem bakstit (pamegini vienoties, ka neko nelisksi, tikai vardu un nosaukumu), vienlaicigi ari neredzu lielu problemu, jo tos tekstus var ari nelasit un, cik es esmu apmeklejusi izstades, lasijusi, nelasijusi un atstajusi puslasitus, nekad neesmu iedomajusies, ka man tas janem nopietni un janoboja sev makslas pieredze, ja teksts ir kada iemesla del nebaudams (un te atkal atlausos piebilst, ka nebaudamibas iemesli dazadiem laudim bus atskirigi).
cita lieta varetu but izstazu katalogu esejas (ko raksta ne tikai kuratori) u.tml. rakstu gabali, kuriem forma un uzdevums nedaudz atskirigs no lapinas izstade pie sienas. Tur es varetu pievienoties, ka ir sudigi lasit sudigu (vismaz pec man butiskajiem markieriem) tekstu.

interesanti, ka "klasiskajiem" mākslas darbiem šie pavadteksti lielākoties nav nepieciešami vai arī, tie ir drīzāk biogrāfiski, ar papildus vēstures vai stāsta kontekstu, bet modernā māksla bez klimpačuklampaču a4 klaburklaburiem ir sastopama reti?

nu, ja, laiki gajusi uz prieksu, tikumi pamainijusies. Ainavu, portretu u.tml. 'klasisku' zanru izstades ari nesastapsi sarezgitas konceptualas piruetes aprakstos.

Nedaudz offtopiks, bet man nereali krit uz nerviem, ka visu laiku tiek runats viens un tas pats. Jau cik gadus (desmitus). Ta teikt, gudri dirst nav malku cirst, butu uzlejusi to muzeju (miligi ari, ka muzeja konteksts aizpeld uz kuratora temu, kas nav mazsvariga, protams, bet visnotal tikai "viena no" temam), un tad jau talak varetu svert un merit, kas un ka. Tagad tikai tada random dirsana, kas notiek kops briza, kad doma par muzeju radas (neaizmirsisim demakovas izloloto kim pilotu u.tml

Un pedeja laika tirons aktivizejies, visos caurumos par tapinu bazas.

Nu šis tiešām ir oftopiks ar tvaika nolaišanas pazīmēm. Nezinu, manā mājā Tīrons iekšā nelaužas. Kas attiecas uz viņa dalību diskusijā, tad pieņemu, ka pats viņš uz turieni nerāvās, bet tika aicināts. Par to, kur viņš vēl "bāžas" es gan nemāku teikt. Ok., šobrīd aktīvi tiek reklamēts RL jubilejas pasākums. Bet tas drīz pāries.

Lūk, es sliecos piekrist Tīrona teiktajam, ka t.s. "moderno mākslu" par grūti baudāmu padara tieši kuratoru kokainie un nereti uzspiestie teksti, manuāļi "kas man būtu jādomā vai jāsajūt" skatoties uz šo horizontālo līniju. To, ka kurators rada izstādes "scenogrāfiju", stāstu ar darbu izvēli, izvietojumu, noskaņu - bet tie pavadteksti ir briesmīgi nožēlojami dažkārt un iespējams, ir viena no "laikmetīgās mākslas" problēmām, kāpēc tas viss tā šķiet tālu un atrauti.