Kurators māksā ir apmēram tas pats, kas, teiksim, dažādu autoru dzejas krājuma sastādītājs. Lai izstādes nebūtu tādas, kā mēs varbūt atceramies - "Rudens" izstāžu zālē Latvija. Kuratora loma nav pārvērtējama, es tikai līdzīgi Tīronam un Junonai raugos skeptiski uz mākslas darbu aprakstiem. Pietiktu ar izstādes koncepta aprakstu un pavisam īsām anotācijām.
Bet, ja tā padomā, visbiežāk jau garās anotācijas pie saviem mākslas darbiem saraksta mākslinieki paši, un tās nu patiešām mēdz būt gatavās šausmas.

Es piekristu, ka daudzos gadījumos tā ir. dažreiz viņi tiešām darbojas kā krājumu redaktori, dažreiz kā pētnieki.

Taču bieži vien kuratori ir atbildīgi par jēdzīgu koncepciju izveidošanu. Ja tas sanāk, tad ir lieliski. Piem., kaut kas analoģisks pisuāram būtu gandrīz nesaprotams ārpus koncepctuāla rāmja. Man šādi neautonomi darbi tieši šķiet interesanti, jo es arī neuzskatu, ka mākslas darbiem vienmēr ir jābūt neatkarīgiem no koncepcijām, teorijām v.tml. Tieši tas, ka tiek piedāvātas dažādas darbu uztveres perspektīvas (subjektīvas, ar teoriju palīdzību utt.), manuprāt, ir pats aizraujošākais. Un kuratoriem šeit var būt diezgan centrāla loma. Protams, vienmēr būs darbi, kuru tveršanai nevajag nekādus aprakstus utt.

Nē, tam es, protams, piekrītu, es negribēju vienkāršot kuratora lomu, minēju tikai to tikai kā redzamāko un saprotamāko darbības pusi. Kopš māksla ir iziaugusi no "lietisķās" vai "dekoratīvās" mākslas rāmjiem (un tas nav nemaz tik sen, visa klasiskā glezniecība, skulptūra u.t.t. bija "pielietojamā" māksla) - kuratora nozīme ir ļoti būtiska un nepieciešama.