Nu, uz izstadem nak tik daudz un dazadi laudis, ka uzrakstit tekstu, kas tiem visiem (vai vismaz lielakajai dalai) skistu labs, ir nereali. Viens surosies, ka parak trivials, otrs, ka parak sarezgits, cits, ka ir skaidrojoss, nevis informejoss, vel cits, ka tas, luk, informe, nevis skaidro. Visbeidzot ari k.teksts var but konceptuals un tikt radits vai funkcionet pec kadiem citiem uzstadijumiem, ne tikai "izskaidrot apmekletajiem".
Lai ari problema ir, proti, nepieciesamiba vispar tos par varitem bakstit (pamegini vienoties, ka neko nelisksi, tikai vardu un nosaukumu), vienlaicigi ari neredzu lielu problemu, jo tos tekstus var ari nelasit un, cik es esmu apmeklejusi izstades, lasijusi, nelasijusi un atstajusi puslasitus, nekad neesmu iedomajusies, ka man tas janem nopietni un janoboja sev makslas pieredze, ja teksts ir kada iemesla del nebaudams (un te atkal atlausos piebilst, ka nebaudamibas iemesli dazadiem laudim bus atskirigi).
cita lieta varetu but izstazu katalogu esejas (ko raksta ne tikai kuratori) u.tml. rakstu gabali, kuriem forma un uzdevums nedaudz atskirigs no lapinas izstade pie sienas. Tur es varetu pievienoties, ka ir sudigi lasit sudigu (vismaz pec man butiskajiem markieriem) tekstu.

interesanti, ka "klasiskajiem" mākslas darbiem šie pavadteksti lielākoties nav nepieciešami vai arī, tie ir drīzāk biogrāfiski, ar papildus vēstures vai stāsta kontekstu, bet modernā māksla bez klimpačuklampaču a4 klaburklaburiem ir sastopama reti?

nu, ja, laiki gajusi uz prieksu, tikumi pamainijusies. Ainavu, portretu u.tml. 'klasisku' zanru izstades ari nesastapsi sarezgitas konceptualas piruetes aprakstos.