| Mongoļu titulus, kas attiecas uz Ķīnas vēsturi – piemēram, visi Ķīnas Juaņ dinastijas imperatori bija mongoļi, - tad pēc prof. J.Staburovas ieteikuma to imperatoru ķīnizētos vārdus raksta kā piņjiņā: vārdu un titulu kopā (piemēram 元帝 - Yuándì - kā Juaņdi, nevis Juaņs di). (Staburova J., Ķīniešu valodas īpašvārdi un to atveide latviešu valodā. Teorētiskie un praktiskie aspekti. - Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2006.)
Savukārt man šķiet, ka pašu mongoļu īpašvārdu atveidošanā (kā iesaka prof. A.Cendina*) ir jānodala vārdu no titula ar apostrofu, jo vārdi ir atsevišķi, taču izrunā tos gandrīz "sapludinot" (kā tas pieņemts mongoļu un tjurku valodās), piemēram Hubilai-hans, nevis Hubilajhans vai hans Hubilajs. Nenodala no īpašvārda tikai Tibetas izcelsmes teoforos elementus, piemēram „Džamba)(dordž“, „Dalai)(lama“ vai „Lhagva)(suren“, kaut arī daudzos gadījumos šis elements – piemēram, „suren“ – kā tituls norāda uz dievības vietu lamaistu hierarhijā.
Hmm... Moš kāds sastapies ar šo problēmu, vai lasījis ko par to?
------------------ * „… Титулы, звания (хан, габджу, сэцэн), слова, обозначающие географический вид местности (гол, тал) писать через дефис и с маленькой буквы: ..., Угэдэй-хан. … Если в журналистике, в художественных произведениях допустима форма Чингисхан, то в научной литературе следует использовать дефис: Чингис-хан..." Цендина А.Д. К вопросу о написании монгольских имен и терминов в российской востоковедной литературе. // Владимирцовские чтения-V. Доклады Всероссийской научной конференции (Москва, 16 ноября 2005 г.) . Москва, - 2006. С. 224-227. |
Kāpēc kaut kas jādala, ja tas pats Čingizhans tradicionāli ir rakstāms vienā vārdā? Pie tam, neesmu pārliecināts, ka vārda vidū būtu jāliek defise, man liekas, ka šādā gadījumā abiem vārdiem jākļūst lokāmiem, kā dubultuzvārdos (Hubilajs-hans...).