| Mongoļu titulus, kas attiecas uz Ķīnas vēsturi – piemēram, visi Ķīnas Juaņ dinastijas imperatori bija mongoļi, - tad pēc prof. J.Staburovas ieteikuma to imperatoru ķīnizētos vārdus raksta kā piņjiņā: vārdu un titulu kopā (piemēram 元帝 - Yuándì - kā Juaņdi, nevis Juaņs di). (Staburova J., Ķīniešu valodas īpašvārdi un to atveide latviešu valodā. Teorētiskie un praktiskie aspekti. - Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2006.)
Savukārt man šķiet, ka pašu mongoļu īpašvārdu atveidošanā (kā iesaka prof. A.Cendina*) ir jānodala vārdu no titula ar apostrofu, jo vārdi ir atsevišķi, taču izrunā tos gandrīz "sapludinot" (kā tas pieņemts mongoļu un tjurku valodās), piemēram Hubilai-hans, nevis Hubilajhans vai hans Hubilajs. Nenodala no īpašvārda tikai Tibetas izcelsmes teoforos elementus, piemēram „Džamba)(dordž“, „Dalai)(lama“ vai „Lhagva)(suren“, kaut arī daudzos gadījumos šis elements – piemēram, „suren“ – kā tituls norāda uz dievības vietu lamaistu hierarhijā.
Hmm... Moš kāds sastapies ar šo problēmu, vai lasījis ko par to?
------------------ * „… Титулы, звания (хан, габджу, сэцэн), слова, обозначающие географический вид местности (гол, тал) писать через дефис и с маленькой буквы: ..., Угэдэй-хан. … Если в журналистике, в художественных произведениях допустима форма Чингисхан, то в научной литературе следует использовать дефис: Чингис-хан..." Цендина А.Д. К вопросу о написании монгольских имен и терминов в российской востоковедной литературе. // Владимирцовские чтения-V. Доклады Всероссийской научной конференции (Москва, 16 ноября 2005 г.) . Москва, - 2006. С. 224-227. |