Kaut kā neīsts šķiet viss. Mazliet miglā tīts. Kaut kas nepamanīts. Kā stāvot klints pakājē, bet neredzot to. Neredzot akmeņus, kas tūlīt kritīs uz galvas, vai jau krīt. Mānīgā mierā sajust mitruma lāses, kas kondensējās uz pieres. Tā brīdi pabūt. Ilūzijā, kura tāpat nebeidzami sabrūk. Bet ir kaut kas, kas nemelo. Neslēpjas. Liek ticēt, cerēt. Viss sajūk. Jo nav loģikas, starp šīm divām pusēm. Un, varbūt, tai arī nav jābūt. Ja kaut ko sajūt.

Kad atlaiž un ļauj nākt tam, kas nāk. Ir citādāk. Viss mainās, bet paliek. Paliek tas, kas tur sanāk. Un tuvāk pienāk. Tik tuvu, ka sevī ienāk. Vēl dziļāk, kā senāk. Spilgtāk, nu, tikai tā, kā tas māk. Un paliek. Pat tad kad nesanāk.

Nedaudz jāpajautā cibas biedriem, kā īsti ir, ja Tu lasi, tad tā ir izlasīta grāmata, bet ja noklausies, arī piekrītat, ka izlasīta?
Es piemēram vairāk uztveru ar acīm informāciju, lekcijās es nespēju iegaumēt visu, ko man stāsta. Kaut kur lasīju, ka lielākā daļa tomēr visu izlaiž caur smadzenēm lasot.

Bet tad kā ir ar tām audio grāmatām, viņas tiek izlasītas aptuveni līdzīgi, vai arī tādā radio režīmā?