Un tad es atgriežos pie sporta krūšturiem ikdienā, jo nav jau vairs jēga.

Jo vecāks palieku, jo vairāk nepateiktu komentāru, un arī paklusēt esmu iemācījies. No otras puses ar vien mazāk cilvēku ar ko gribētos parunāties un dalīties.


Šodien pabiju krustēva bērēs un pa ceļam uz notikuma vietu uzzināju, ka krustbērnam ir jānes krusts priekšā visiem, kas piedalās, kad izvada aizgājēju.

Pastaigājos ar krustu gana cienīgi, neaizskrēju prom no visiem un arī ar pieri neielikos zemē viņu nēsājot, bet sajūta kā es būtu nokļuvis kaut kādā filmēšanas laukumā, kur man ir jādara pilnīgi neiespējamas lietas, lai izdzīvotu. Kārtējo reizi vienkārši fiziski atrados tajā vietā, bet mentāli dvēsele bija aizceļojusi prom.

Apakšveļu cena ir kaut kādā kosmosā.
Sajūta ka grib, lai tās sievietes staigā bez.
Bet nu neko. Nopirku jaunu melnu setu.
Gandrīz paņēmu sarkanā krāsā.
Abas ņemt nevar, jo nevaru atļauties maksāt 100€ par diviem krūšturiem.

Izrādās ka daudzas problēmas mūsu izglītības sistēmā ir iespējams atrisināt nepiesaistot N tos miljonus, bet vienkārši izveidojot Bono.
https://lv.kinogo.ec/126656-istinnoe-obrazovanie.html