Nav viennozīmīgas atbildes, kāpēc Eiropai, kura lidz viduslaikiem bija tāda pati nomale kā pārējā Lapzeme, dažos gadsimtos izdevās panākt civilizācijas attīstības ziņā Āziju un materiālās attīstības ziņā to pat apsteigt. Taču doma interesanta: Āziju nobremzēja tolerance un reliģiskā iecietība. Eiropā liberālisms radās kā reakcija uz ieilgušo reliģisko neiecietību (inkvizīcija un ķecerisms) un reformācijas (Luters, Kalvins & Co) aizsāktajiem XVI-XVII gs. ticības kariem. Pēc šiem asiņainajiem sārtu gadsimtiem, it īpaši pēc Trīsdesmitgadu kara domājošajam mazākumam kļuva skaidrs, ka kaut kā jārisina problēmu, lai līdzās varētu dzīvot dažādām konfesijām piederīgie. Citādi asins dzīres turpināsies. Pamatprincips "kas tronī, tā ticība valstī", tā arī nespēja būt pietiekami efektīvs. To pakāpeniski nomainīja liberālisma ideja: lieciet ka mierā individuālo pārliecību (kas būtībā nav svarīga, jo pēdējās instances patiesības atrašana nav iespējama), lai visi pelna kāpostu - kāpītis apvienos sabiedrību (aber nepāraudzināmos fanātiķus var eksportēt uz Jauno Pasauli vai Āfriku iezemiešus ticības vārdā slaktēt). Savukārt Āzijas sabiedrībām raksturīgā nosacītā reliģiskā iecietība neradīja to pamatu, lai tās pie liberālisma modeļa nonāktu pašas. Lūk ja būtu laikus attapušies, ka jākauj pēc kārtas visus ugunspielūdzējus, kristiešus, hinduistus, budistus, šīiitus, sunnītus, sūfistus, daoistus, šamanistus, būtu arī Āzijā tagad liberālisms. Ij vēl mūsējos pamācīt varētu, pieredzītē dalīties.