[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
kverkagambo's LiveJournal:
| Sunday, May 13th, 2018 | |
| 2:09 pm | |
| Saturday, January 20th, 2018 | |
| 12:29 pm | vēsturnieki Arvien vairāk un vairāk zaudēju cieņu pret vēsturniekiem. Piemēram, viens, diezgan slavens, vēsturnieks iesāk meldiņu kā daudzi citi - jūs visi domājat, ka zināt vēsturi... bet tagad klausieties mani, jo Patiesība runā tikai no manas mutes! Un tad turpina: izrādās, Kalpaku saukt par Latvijas armijas komandieri esot nepareizi, jo viņš esot komandējis tikai bataljonu. Nekāda jaunā ideja tā nav, internetā tādas lietas varēja izlasīt jau sen. Bet tātad, vēsturnieks esi vai ne, taču tieši tāpat pakļauts ārējai ietekmei, un agri vai vēlu sāksi pļurkstēt kā parasts interneta pusidiots. It kā jau vēsturnieki strādā ar tekstiem un tātad zina vārdu nozīmi, bet re, kā: bataljons ir maziņš, bet armija - liela, tātad Kalpaks neesot armijas komandieris. |
| Saturday, November 18th, 2017 | |
| 5:06 pm | Kaut kas top...  |
| Sunday, September 17th, 2017 | |
| 1:47 am | Indriķa Latvieša "Bailes"  Nesen izlasīju populāru grāmatu "Bailes", kuras autors ir kāds Indriķis Latvietis. Tā ir tāda tipa grāmata, kurā piedalās īstas pazīstamas personas, tikai ar mazliet izmainītiem uzvārdiem - piemēram, Lembergs ir Embergs, Grūtups ir Rūtups, Kalnmeiers ir Melnmeiers... Vispār parasti jaunie vārdi tiek veidoti primitīvi - vienkārši noņemot pirmo burtu (par "Melnmeieru" nekā atjautīgāka tur neatrast). Savukārt par autoru ir aizdomas, ka viņa īstais vārds ir Fato Fapsa. Uzreiz teikšu, ka pusi no visiem personāžiem es neatpazinu - laikam pārāk maz sekoju politikai. Grāmata sākas ar Rūtupa slepkavību. Profesionāls slepkava ar iesauku Ziema simulē tā pašnāvību. Tad savāc kaut ko no Rūtupa seifa un dodas prom. Tomēr vairākus gadus vēlāk pēkšņi parādās informācija par slepkavību un ziņas, ka ne viss ir izņemts no seifa. Galvenie varoņi, no kuru viedokļa tiek stāstītas dažādas nodaļas, ir mērs Embergs, slepkava Ziema, prokurors Dundurs, izmeklētājs Voronovskis un žurnāliste Alksne. Fato smērē visus - kā labos, tā sliktos, tā arī nejaušus garāmgājējus - ar melniem dubļiem. Visi ir ciniski, korumpēti, zaglīgi, gļēvulīgi, atriebīgi, zemiski, visi izmanto amata stāvokli savās interesēs, visi grauž citiem rīkles par karjeras pozīcijām. Godīgi sakot, tas liek izjust milzīgu pretīgumu ne tik pret personāžiem, bet pret pašu grāmatas autoru. Atklāšu, kādu lielo noslēpumu Rūtups ir glabājis: pirmkārt, nozadzis un noslēpis čekas maisus, bet otrkārt - datus par to, ka Embergs esot bijis VDK savervēts par homoseksuāliem kontaktiem. Un tas viss? Viss lielais atklājums? Tas tiešām neizklausās kā nekas īpašs, salīdzinot ar pārējo grāmatas toni. Visi personāži ir tik netīri nomelnoti, ka tāds atklājums grāmatas beigās nenozīmē neko. Vēl viena lieta, kas diezgan daudz traucēja lasīt, ir stāstījuma vektors. Stāstam ir jāattīstās uz priekšu, taču "Bailēs" vektors pārāk bieži ir vērsts atpakaļ. Katra nodaļa sākas ar to, ka tās galvenais varonis sāk atcerēties kaut ko no savas pagātnes, vai tiesas procesiem, kuros piedalījies, vai arī sāk lasīt kādus agrāk rakstītus dokumentus un apdomāt tos, un tas viss aizņem vismaz pusi nodaļas. Tā vietā lai stāsts ietu uz priekšu, katra nodaļa ielec pagātnē, un tikai pirms savām beigām atgriežas tagadnē. Šajā ziņā Ziema ir vispatīkamākais varonis, jo viņš ir pilnīgi izdomāts. Viņam nav pagātnes, kuru apdomāt daudzas lappuses pēc kārtas, par viņu arī nevar īsti sarakstīt kompromātu, tāpēc viņš ir vienīgais personāžs, kurš savās nodaļās pa īstam virza sižetu uz priekšu. Man jau ļoti patīk lasīt visādas sazvērestības teorijas un tāda tipa lietas, bet šī grāmata atstāja nomācošu iespaidu. Varbūt katrs nomelnojošs Fapsas teikums ir patiess, tomēr ir taču jābūt kaut kādam talantam, lai to visu aprakstītu normālā stāstījumā, pa ceļam neatbaidot lasītāju. Man bija žēl, ka es "Baiļu" vietā nenopirku kādu Daces Judinas grāmatu. |
| Thursday, July 27th, 2017 | |
| 3:57 pm | Jelgavas dzeltenie nami III Diezgan liels daudzums dzelteno namu ir Pārlielupē, Garozas ielas apkaimē. Es varu iedomāties, kā šeit notika apbūve: Garozas ielas sākumā trīsdesmitajos gados ļaudis sāka būvēt savas savrupmājas:   Bet tālāk apbūve jau notika centralizēti pēc kara - te divas trīsstāvīgas dzeltenās mājas vienā ceļa pusē.  Te - trīs divstāvīgas otrā Garozas ielas pusē.  Tās pašas mājas skatoties pretējā virzienā.  Nogriežamies uz Peldu ielu - veselas piecas pilnīgi vienādas dzeltenas divstāvenes. Visām ieeja ir no pagalma, izņemot pēdējo piekto, pavisam zaļumos iegrimušo - tai ieeja ir no ielas puses.  |
| Sunday, June 25th, 2017 | |
| 5:34 pm | panākumi Nesen bija tāda kā maza sensācija, ka Jaunā konservatīvā partija ir guvusi panākumus un it kā pat atņēmusi balsis NA. Man šī partija patīk tikai tāpēc vien, ka viņu statūtos ir rakstīts "eiras". Tomēr tas lika padomāt par lūk, ko: Nacionālisms nav konservatīvs. Nacionālisms ir revolucionārs, Latvijā tas cenšas padarīt pasauli latviskāku. Konservatīvisms, savukārt, ir reakcionārs un regresīvs. Tas cenšas iekonservēt tagadējo stāvokli, vai arī atgriezties pie divtūkstošajiem, vai 90. gadiem vai pat senākiem laikiem. Tie ir pretpoli. Vārdu salikums "nacionāli-konservatīvā partija" in nonsenss. Konservatīvismu Latvijā gan pārāk bieži uztver atšķirīgi no pasaules. Daudziem konservatīvisms Latvijā nozīmē latvisko vērtību aizsardzību un nacionālismu. Tomēr NA biedri ir noticējuši, ka pa īstam ir konservatīvie. Tā kā latvieši ir pārspīlētāju tauta, tas izpaužas katras, pat vismuļķīgākās idejas dievināšanā, ja vien tai ir klāt "konservatīvisma" birka (globālā sasilšana, Donalds Tramps, tikumiskās vērtības). Tātad jocīga lieta - balsotāji novēršas no NA konservatīvisma, lai pievērstos JPK nacionālismam. P.S. Vēl viens pildrežģa šķūnītis, ko pievienoju arī ierakstam par pildrežģa šķūnīšiem. Atrasts joprojām tajā pašā apvidū kā citi. Kur vēl ir?  |
| Sunday, April 9th, 2017 | |
| 1:30 pm | Jelgavas pildrežģa šķūņi Kas var būt skaistāks par pildrežģa šķūnīti? Varbūt tikai saulriets tropiskā jūrā. Šķūnīši netiek uzskatīti par vēstures liecībām, sargāti un saudzēti. Tos ir arī grūti atrast, palīdz tikai pavasaris un lapu trūkums. Skats uz mājas un šķūņu muguras sienām Dobeles šosejā 3. Tas skaitās, kaut arī no pārējām pusēm būves ir apliktas ar neglītiem plastmasas paneļiem.  Tālāk pussabrucis šķūnis Dobeles šosejā 23. To apskatīt no ielas ir grūti, jāņem talkā palielinājums.  Šis ir labi zināms šķūnis Dambja ielā 38, krustojumā ar Aspazijas ielu.  Šķūnītits Dambja ielā 15 arī ir ļoti skaists.  Visi minētie pildrežģa šķūņi atrodas Jelgavas mērogos diezgan netālu cits no cita. Tātad - tādiem dārgumiem ir jabūt arī citur Jelgavā, taču to atrašana ir gandrīz neiespējama. Vēl viens šķūnis atklājās Dobeles šosejā. |
| Sunday, January 29th, 2017 | |
| 9:05 pm | Jelgavas dzeltenie nami II Divi dzelteni nami atrodas Rūpniecības ielas sākumā.  Netālu no tilta var redzēt vēl vienu namu rietumu pusē.  Un otru - pretī austrumu pusē.  Pāri tiltam var sameklēt kādu dzeltenu privātmāju.  Ejot atpakaļ var redzēt siltu dzeltenumu dzelzceļam piederošajās mājās. Tālāk aiz kokiem ir stacija - jau modernajā citrondzeltenājā tonī.  Pārlēksim uz Lielo ielu - divas oranžīgas mājas.  Otra ir krustojumā ar Mātera ielu.  Barona ielā ir tāda māja.  Aiz tās - vēl viena, kura slēpjas aiz pārkrāsotas fasādes.  Privātmaja Ausekļa ielā.  Vēl viens nams ar dzeltenām sienām. Tam ir paveicies - tā adrese ir Vecpilsētas ielā.  |
| Saturday, October 8th, 2016 | |
| 3:41 pm | Jelgavas dzeltenie nami Tuvojas ziema - laiks, kad debesis būs pelēkas, zeme būs pelēka, gaiss būs pelēks, viss būs pelēks. Tas liek atcerēties, ka kādus piecdesmit gadus atpakaļ Jelgava izskatījās citādi - tajā bija daudz vairāk dzeltenās krāsas. Dosimies nelielā pastaigā, mēģinot saskatīt, kas ir saglabājies no vecās godības. Sāksim ar namu Svētes un Kalpaka ielu krustojumā. Tendence uzreiz redzama - krāsa jau sen ir gandrīz nolīdusi nost.  Tālāk - divi nami Svētes ielā.  Maķenīt tālāk no Svētes ielas nogriežamies uz Mātera ielu.  Te var redzēt citu tendenci - nami tiek pleķaini pārkrāsoti, pie tam it kā arī dzeltenā krāsā. Tomēr jaunais tonis nav silts un košs - mūsdienās priekšroka tiek dota krāsai, ko var saukt par kaļķainu citronu krāsu.  Nogriežamies pa Raiņa ielu.  Raiņa ielai 16 sētas pusē ir iespaidīgas arkas.  Tālāk - stūris ar Katoļu ielu, pretī katedrālei. Šeit 2013. gadā uzbūvēja Hesburgera ēstuvi pēc Venta Grietēna projekta. Ēstuves namiņš ir skaists, tomēr pēc manām domām ne gluži iederas apkārtējā arhitektūrā.  Tieši aiz ēstuves ir vēl viens dzeltens nams, kuram sētas pusē ir īpatnējs stūris.  Bet pāri katedrāles sētai - vēl viena dzeltena māja Katoļu ielā, šoreiz sarkanīga.  Muzejam piederošās ēkas. Neizskatās tik skaisti kā pati Pētera akadēmija, kas nesen ir izremontēta.  Atgriežamies pa Mātera ielu - un te vēl viens dzeltenais nams, šoreiz zaļgans.  Vaļņu ielā 2 ir vēl viena necila māja, un kāds ir atmetis mēģinājumus to pārkrāsot baltu.  Iegriežamies Pētera ielā - vēl dzeltens nams.  Vaļņu ielā vienai mājai lūp nost grumbuļainais apmetums, atklājot mājas apelsīnu dvēseli.  Vaļņu ielas galā ir vesela dzeltenu māju rinda. Otrpus ielai arī divas savrupmājas ir koši dzeltenas.  Namam uz stūra ar Kalpaka ielu ir piezagusies kaļķaino citronu kaite.  Raiņa ielā pretī Sakņudārza ielai ir vecs un ārēji nolaists nams, taču arī dzeltens.  Kalpaka ielā ir slimnīcas ēka - laikam pārāk bāla lai skaitītos īsteni dzeltena.  Apsekotie dzeltenie nami kartē.  |
| Friday, August 26th, 2016 | |
| 12:39 pm | Jelgavas lielais ģerbonis?  Viņi ir pavisam galvas saspieduši? Kur ir jāparakstās, lai šo sūdu aizmirstu uz visiem laikiem? |
| Tuesday, June 21st, 2016 | |
| 11:48 pm | Zem Kārļa XII karogiem ir iznākusi Es vēl pāris gadus atpakaļ par šīs grāmatas gatavošanos uzzināju no ilustratora Zubkova dienasgrāmatas. Kā parasti, vēstures profesionāļi nekam nepievērš uzmanības, viss jādara parastiem entuziastiem kā Arnim Koham-Jumītim (kuram nez kāpēc uz vāka nav defises). Rekur intervija: vesti.lv/news/latyshskoe-voinstvo-300-le Komentāri īpantēji, tos rakstījušie ir vislielākie latviešu tautas draugi un lojāli līdzpilsoņi, kas īstenībā arī ir - kā parasti. |
| Saturday, April 16th, 2016 | |
| 3:39 pm | Aldis Bukšs, Parādu piedzinēji Parasti grāmatā interesei ir jāpieaug ar lasīšanu. Jo tuvāk beigām, jo saistošākai grāmatai jākļūst - kas tur tālāk būs, kā viss atrisināsies? Man ar Parādu piedzinējiem bija otrādi - sākumā lasīju ar interesi, gaidīdams, kā viss turpināsies, bet beigās kļuva saprotams, ka nekas tur tālāk nenotiks. Galvenā grāmatas problēma sižeta trūkums. Tas, ka Ritvara ģimenei ir parāds par dzīvokli un kredīts aši jāatdod, nav sižets. Aplaupīt banku, lai iegūtu naudu - tas būtu sižets. Cīnīties pret sātanistu sazvērestību - tas būtu sižets. Iekļūt starptautiskā spiegošanas intrigā - tas būtu sižets. Sanīsties ar bandītiem un visu grāmatu cīnīties ar tiem - arī tas varētu būt sižets. Parādu piedzinēji sastāv no atsevišķām ainām, bet ne no sižeta. Galvenie ļaundari - bandīti - parādās 150. lappusē, un grāmatā ir 300 lappušu. Pēc tam viņi pazūd, un var lasīt citas ainas no parādu piedzinēja Ritvara dzīves. Ainas ar bandītu uzvarēšanu autors ir ielicis beigās, un tāpēc laikam var šķist, ka grāmatas sižets ir parādu piedzinēju attiecības ar bandītiem. Īstenībā nobeigums ir tieši tas pats - atsevišķa aina ar atsauci uz pāris citām ainām kaut kur grāmatas vidū. Parādu piedzinēji nav pati sliktākā grāmata, kas uzrakstīta latviski, tomēr visumā nav ne ar ko citu īpaša. |
| Thursday, March 3rd, 2016 | |
| 1:33 pm | Igauņu humors Hahahaha, es nevaru. IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā: Neizdevies darījums (Vācijas centieni iegādāties Igaunijas zemūdenes 1939. - 1940. gadā), Magnuss Ilmjervs. XVI Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā: Estonia's Failed Deal of Submarines in Late 1930s, Magnus Ilmjärv. Nopietni, igauņi par mums ņirgājas. Varam gaidīt, ka pēc dažiem gadiem XX gadagrāmatā būs vēl viens Ilmjerva raksts, tikai šoreiz vāciski, par šo pašu ārkārtīgi svarīgo, bet neizdevušos zemūdeņu pirkšanas darījumu. |
| Tuesday, November 18th, 2014 | |
| 1:45 pm | Landsknechte wurden wir  Bet izrādās, ka tas ir daiļdarbs! Lūk tā! |
| Sunday, March 16th, 2014 | |
| 4:40 pm | Ričards Ingrems, Kad atgriežas pagātne Labas latviešu spriedzes grāmatas meklējumi turpinās. Diezgan nesen Zvaigzne pasludināja, ka ir parādījies jauns latviešu autors, kurš raksta ar noslēpumainu pseidonīmu Ričards Ingrems. Zvaigzne izdod autora otro grāmatu, bet es iepazīšanās nolūkā nopirku Ingrema pirmo darbu “Kad atgriežas pagātne”. Sižetu par Detroitas detektīvu, kas ķer no cietuma izmukušu maniaku, nav vērts atstāstīt. Autors, kā liekas, ķer kaifu rakstot par visādiem Kūperiem, Teiloriem un Beketiem; diemžēl vairāk apjoma par vārdu izdomāšanu autors viņiem piešķirt nemāk. Lasot drīz vien kļūst saprotams, ka grāmata nav vienkārši slikta... Ingrema grāmata ir slikta kaut kādā īpašā veidā. Labai grāmatai var norādīt priekšrocības un trūkumus, sliktai var izsmiet vājās vietas. Par šo grāmatu nav ko teikt. Tas nenozīmē, ka tā ir viduvēja - tieši otrādi, “Kad atgriežas pagātne” ir sliktāka par sliktu. Tajā viss ir nepareizi. Tā ir grāmata, kas nav grāmata. Laikam izdevniecības bieži iegūst nelasāmus manuskriptus, taču “Kad atgriežas pagātne” pa īstam ir iznākusi uz papīra. Tas padara grāmatu par tik īpašu. Tā bija vienreizēja pieredze. Es jutos pagodināts ikreiz, kad ņēmu grāmatu rokās. Es biju pārdabiskas auras apdvests, kad šķīru tās lapas. Es pateicos liktenim, kad iemetu grāmatu miskastē. |
| Thursday, January 30th, 2014 | |
| 4:26 pm | Vilis Seleckis, Sārta asins baltā sniegā Par lētu naudu nopirku Viļa Selecka "Sārtu asini baltā sniegā". Latviešu detektīvs, pie tam laba ķieģelīša apjomā (535 lappuses) - tas bija jāizlasa. Sižets solās būt tāds: kādā saimniecībā iebrūk bandīti un nogalina īpašnieku, tomēr paliek lieciniece - jaunā dārzniece Zanda. Viņai jābēg no slepkavām, bet lietā iesaistās advokāts Māris Pakers, kurš saprot, ka slepkavu vadītājs ir vainīgs arī viņa tēva nogalināšanā. Sākuma viss tieši tā arī notiek. Autora valoda atgādina Jāņa Ivara Stradiņa detektīvus, kas, protams, bija smieklīga grafomānija - bet es to domāju drīzāk labā nozīmē. Katra mazākā detaļa vai nesvarīgākais varonis tiek aprakstīti ārkārtīgi sīki. Uz to pusi: "viņa galva atgādināja apgrieztu bumbieri, kas karājās tievā zarā un šūpojās augšā un lejā, viņa balss atgādināja bumbieru pilnu kasti, kas ripo lejā no kalna..." Es tā uzraksīt nevarētu, tāpēc apbrīnoju. Savukārt varoņu runa ir attēlota tajā mākslīgajā, cildenajā valodā, kuru drīzāk varētu sagaidīt no sešdesmitgadīga skatuves mākslinieka mutes tā jubilejas svinībās, ne no īsta cilvēka. Iesākumā man likās, ka tie arī būs galvenie iebildumi. Es jau sāku domāt: "Nav slikta grāmata, ja vien autors pārrakstītu visus dialogus un samazinātu detalizāciju nesvarīgām lietām - ar to arī apjoms saīsinātos par lappusēm simt..." Bet tad izrādās, ka anotācija un viss grāmatas sākums ir maldinājuši lasītāju - dārzniece Zanda nemaz nav galvenā varone, vienā brīdī Pakers viņu vienkārši aizsūta slēpties uz Vāciju, un viņa vairs grāmatā neparādās. Tā vietā arvien biežāk un biežāk tiek iespraustas nodaļas ar nosaukumu "No Ziedukalna dienasgrāmatas", kurās tiek aprakstīts, kā viens dzejnieks visu mūžu cenšas izkļūt no čekistu tīkliem, bet tā arī tajos ir palicis. Tagad neliels iespraudums. Man autora Viļa Selecka vārds likās no tās pašas rindas kā Bankovskis vai Berelis - vārdu sakot, viens no kaut kur dzirdētajiem latviešu rakstošajiem cilvēkiem. Ne uzreiz es sapratu, ka tas Seleckis, kurš man lidinājās galvā, bija Ivars Seleckis, savukārt Vilis Seleckis nav ne režisors, ne operators, ne rakstnieks, bet labākajā gadījumā - "publicists", kas, protams, ir tikpat konkrēts apzīmējums kā "inteliģents". Vienīgais, ar ko ir slavens Vilis Seleckis, ir gadījums, kad viņš 1997. gadā patstāvīgi izdeva grāmatu "Ēnas pār Ventspili", kuru tūlīt pat pats centās atsaukt no grāmatnīcām un bibliotēkām. Tas jau izklausās pēc detaļas kādā detektīva sižetā! Vārdu sakot, drīz vien grāmata zaudē vienu solīto galveno varoni, tā vietā iesmērē kaut kādu apnicīgu Ziedukalnu, bet vienīgais labais varonis paliek tikai garlaicīgais Pakers. Nekādas intrigas sižetā nav - tikko uz skatuves parādās ļaunais čekists Rudovs, uzreiz ir skaidrs, kurš ir Pakera tēva slepkavības pasūtītājs. Vienīgi Pakers nezina, kas notiek. Līdz grāmatas galam kaut cik palīdz noturēties tikai vēlme uzzināt, kādu sodu autors ir paredzējis vainīgajiem. Uzreiz pateikšu, ka viss beidzas kā latviešu literatūrā parasti - neliešus pēdējā brīdī soda nejaušība. Kaut kas aizraujošs notiek pēdējās piecdesmit lappusēs līdz tam - daudz maz īsta bandītiska darbība un vardarbība, bet jau sen ir par vēlu. Var iedomāties labāku grāmatu, kurā galvenie varoņi būtu Zanda un viņas vectēvs Augusts, viss būtu aprakstīts no viņu viedokļa un Pakers būtu sīks otrā plāna varonis. "Sārta asins baltā sniegā" nav tā vērta. |
| Monday, January 13th, 2014 | |
| 12:25 pm | Dvēsele ir pediņu vārds "Dvēsele ir pediņu vārds" ir frāze no Dailes izrādes "Izraidītie". Izrādes sākumā ir tāds brīdis: fotogrāfe Jana saka: "Es fotografēju dvēselei." Galvenais varonis stāsta publikai: "Dvēsele ir tāds pediņu vārds, bet tas kā viņa to pateica, lika justies labi." Ne burtiski, bet kaut kā uz to pusi. Tas, ka "dvēsele ir pediņu vārds" mani mazliet satrauca. Es vēl varētu atrast pamatojumu tam, ka "dvēseliskums" ir pediņu vārds. Savukārt dvēsele... Man ir aizdomas, ka pat tā niecīgā ļaužu šķira, kas katrā teikumā aiz katra vārda saka "bļa" un "huj" - un izrādē tā runā pilnīgi visi varoņi - nepiekristu šādam apgalvojumam. Frāzi "Dvēsele ir pediņu vārds" varētu pateikt tieši pretējā spektra galā esošs cilvēks - intelektuālis, kurš tā sacītu publikas provocēšanai. Piemēram, no savas lugas varoņa mutes. "Izraidītajos" ir iedvesmojoši aktierdarbi un laba - kā viņu tur sauca - scenogrāfija. Grāmatu arī var lasīt tāpēc, ka tai ir laba poligrāfija un korektors ir labi pastrādājis. Tomēr visa pamatā tāpat ir teksts. |
| Saturday, March 2nd, 2013 | |
| 4:02 pm | Trīs vella kalpi Par vislabāko piedzīvojumu grāmatu latviešu valodā manas domas ir skaidras - tie ir "Trīs vella kalpi". Kad es šo grāmatu pirmo reizi izlasīju, es vēl varbūt biju maziņš, bet jau gudriņš - man nebija nekādu šaubu, ka tā ir daudzkārt labāka par filmu. Līdz sapratnei, ka labu lietu uz pasaules ir maz, un ka šī ir viena no labākajām, vēl bija jāizaug. Aktieris Arveds Mihelsons, kuram pastāvīgi teātrī iznāca tēlot komiskās lomas, rakstīja lugas, feļetonus un humoreskas ar pseidonīmu Rutku Tēvs. Trīsdesmito gadu vidū viņš pameta Dailes teātri, un pilnībā pārtapa par Rutku Tēvu, dzīvoja Torņakalnā un nodevās rakstīšanai un vīnogu audzēšanai. Šajā laikā viņš radīja lielu daudzumu vēsturisko romānu, bet 1941. gadā, vācu laikā, atkal atgriezās Dailes teātrī. "Trīs vella kalpi" tika publicēti Atpūtā no 1934. gada 18. novembra līdz 1935. gada 5. jūlijam, bet grāmatā izdoti vienreiz 1990. gadā. No lugām autors ir daudz mācījies - "Trīs vella kalpi" viņam ir izdevušies aizraujoši, ritmiski, mērogā pārsteidzoši, kā neviens cits romāns latviešu valodā. Vēsturiskajā patiesībā rakstnieks iedziļinās tikai tik, cik viņam vajag darbības attīstībai, un, protams, tas ir vienīgais pareizais ceļš.  Rīga atrodas 1621. gadā zviedru iebrukuma gaidās. Pētera baznīcas mācītājs, aizrāvies ar katoļu zākāšanu, norāda uz trim puišiem, kurus tikko redzējis baznīcas pagalmā katoļu pātera sabiedrībā, un nosauc viņus par Vella kalpiem. Satrakots pūlis brūk viņiem virsū, bet trijotne izlaužas, tā tikai apstiprinādama mācītāja vārdus - bet no šī brīža viņi ir apzīmogoti ar šo nosaukumu, un no tā vaļā netiks. Pēteris ar Andri bija ieradušies Rīgā, meklēdami Andra aizbēgušo līgavu Rūtu. Daugavas laivinieks Ērmanis viņus uzaicina pie sevis, kamēr tracis pilsētā norims. Tālāk seko bezgala daudz piedzīvojumu: puiši dodas uz Rīgu, tiek ieslodzīti, izbēg, nogaida ārpusē līdz zviedru iebrukumam, atkal dodas uz Rīgu, aizstāv Rīgu pret zviedriem, tiek nodoti un krīt gūstā, kopā ar zviedru armiju atgriežas Rīgā, aizstāv Rīgu un dzirnavas pret poļiem, tiek tā paša luterāņu mācītāja salaulāti ar savām līgavām un beigās atkal dodas katrs uz savu pusi. Tas, kā varoņi satiekas un nokļūst pašā notikumu vidū, ir uzrakstīts lieliski, Ērmaņa dzeršanas un ēšanas sacīkstēs var just īstu spriedzi, asprātīga ir aina, kur Zviedrijas karalis pierunā varoņus neņemt sevi gūstā. Rīga grib ar cieņu padoties protestantu karalim, bet visu pirmo grāmatas daļu varoņi aizstāv Rīgu pret zviedriem un ir galvenais iemesls, kāpēc tie vēl joprojām nespēj Rīgu ieņemt. Pēc Rīgas ieņemšanas sižets pamatīgi izmainās. Autors tiek vaļā no nevajadzīgajām un vēsturiski nepareizajām sievietēm, Rūta atkal pazūd, Pēteris iegūst jaunu statusu kā karavīru komandieris. Liekas, ka autoram arī Vella kalpu vārds nav vairs mīļš un viņš to grib nomainīt ar diezgan nesakarīgiem Neuzveicamajiem, kaut arī tikai īslaicīgi. Šeit sākas pamatīga sirdslietu kārtošana, meitenes izlemj, ar kuriem Vella kalpiem viņām palikt, un viņu tēli iegūst labāku raksturojumu. Otrā grāmatas daļa ir vājāka par pirmo, vidū var pamanīt vietu, kur autors, acīmredzot, sākotnēji bija iecerējis grāmatu nobeigt. Sirdslietām tiek veltīts pārāk daudz laika, bet visu glābj milzīgā dzirnavu kauja, kurai iedots pareizs nosaukums "Tūkstots pret piecpadsmit" un kuru varoņi izcīna pat ar ķīmiskajiem ieročiem. Viss beidzas kā pienākas: laimīgi ar kāzām. Starp citu, nekādas pilsētu atslēgas un idiotiski ziepju operu atklājumi grāmatā tā arī neparādās. Galvenie varoņi ir Pēteris, Andris un Ērmanis. Vella kalpu slava tiek apstiprināta ar Pētera velnišķīgo zobena cīņas mākslu, Ērmaņa velnišķīgo ēdelību un spēcīgumu un Andra velnišķīgo pievilcību sieviešu vidū. Diemžēl Andrim nav paveicies visvairāk, viņa tēls izskatās visbālāk - Andris vienmēr uzturas Pētera tuvumā un ir nedzīvs priekšmets, izņemot īsos brīžus, kad atdzīvojas un dara kaut ko patstāvīgi. No sieviešu tēliem jau pirmajā daļā vislabāk uzrakstītā ir Anna, tāpēc viņas pārdzīvojumi pēc pārcelšanās uz dzirnavām šķiet pārvelkam pārāk daudz uzmanības uz sevi. Katram Vella kalpam ir tam paredzētās sievietes tēls: Andrim ir Rūta, Pēterim - Anna, Ērmanim - Lēne. Dzirnavās parādās vēl viena varone - dzirnavnieka meita Kate, kas tiek steidzīgi iepazīstināta, pietiekami apjomīgi raksturota un pie reizes nokārto gandrīz visu varoņu attiecības. Tad lasītājs dabū milzīgu pārsteigumu ar negaidītu sižeta pavērsienu - Andris un Rūta izlemj, ka īstenībā viens otru nemīl, un tad izrādās, ka Andra izredzētā ir Kate. Ja kāds sižeta pavērsiens latviešu literatūrā ir pelnījis visnegaidītākā slavu, tas ir tieši šis. Galveno varoņu pretinieki ir mācītājs Samsons un rātskungs Rams. Paši piedalījušies Vella kalpu mīta radīšanā, drīz viņi nonāk personiskā naidā pret tiem. Saistība ar pārdabisko tiem kalpo par ieganstu cilvēku kūdīšanā pret Vella kalpiem. Tomēr grāmatas gaitā abiem nākas mainīt uzskatus. Ar savu optimismu romāns izceļas arī starp pārējiem Rutku Tēva darbiem. Citas autora grāmatas beidzas diezgan drūmi - galvenie varoņi iet bojā, zaudē kaut ko vērtīgu vai ir spiesti doties trimdā. "Trīs vella kalpos" tā nav, tie beidzas ar laimīgām beigām. Arī ļauno varoņu īsti nav - Samsons un Rams it kā sākotnēji ir ienaidnieki, bet Rams samierinās, kad atrod savu aizbēgušo meitu, bet Samsons beidzot liek viņus mierā, kad viņu piespiež zviedru vara. Kara pretinieki ir anonīmi, bet tiklīdz tiek iepazīti labāk, kļūst par sabiedrotajiem, kā Svens Horns, kuru Vella kalpi sagūsta, bet tad iedraudzējas - nemaz nerunājot par Gustavu Ādolfu. Tātad "Trīs vella kalpi" vienlaicīgi ir pats pozitīvākais darbs latviešu literatūrā. 1970. gadā kaut kas lika Rīgas kinostudijai uztaisīt filmu "Vella kalpi". Ar grāmatu tai ir līdzīgs nosaukums un sakrīt daļa no varoņu vārdiem. Filma ir muzikāla kumēdiņu filma, jo tieši tāds bija tās autoru mērķis; labāka situācija ir mūzikas ziņā, jo tās autori bija sev uzstādījuši mērķi radīt labu mūziku. Filma sanāca diezgan populāra, tāpēc pat tika uztaisīts turpinājums, bet, atbilstoši sīkvelu likumam, tas sanāca vēl draņķīgāks. Lai nu kāds būtu jautājums ap adaptācijām, "Trīs vella kalpi" latviešu literatūrā ir iekarojuši vislabākā piedzīvojumu romāna vietu, un citu pretendentu uz šo vietu nav. |
| Sunday, February 24th, 2013 | |
| 6:54 pm | Gøngehøvdingen: es pat neatceros, kā to sauca latviski, bet ievada mūzika vēl tagad ir palikusi atmiņā. |
| Wednesday, January 16th, 2013 | |
| 4:16 pm | Redžinalds Viktors Džonss, Most Secret War Technical matters such as this were not my responsibility: they had to be sanctioned by the Head of the Photographic Branch of the Air Staff, Group Captain D. D. ('Daddy') Laws, whose official position was D.D. (Deputy Director) Photos. For some reason or the other he stubbornly refused to allow the modifications to be made (...) Finally I found his weak point: of all the improbable hobbies for a Group Captain, his was the making of jam. If only I could convince him that I, too, was interested in jam-making, he might be more simpathetic to my ideas about cameras. My moment came when I asked him one day whether he had ever made quince jam. 'No!' he exclamed - and then with a wistful look in his eye, 'But by God, I'd like to!' I offered to get him some quinces, and henceforward photographic Mosquitoes for low-level work were fitted with forward-facing wing-tip cameras, with the much improved result we had expected.  Doktors Džonss Otrā pasaules kara laikā vadīja britu zinātnisko izlūkošanu. Viņš bija tas, kurš atklāja vācu bumbvedēju navigācijas sistēmas, rīkoja dezinformācijas pasākumus, slēpjot britu sistēmas, meklēja vācu radaru un "atriebības ieroču" noslēpumus, pretdarbojās birokrātijai un muļķībai, kalpoja savai valstij un par to, kopā ar dažādiem smieklīgiem gadījumiem no dzīves pastāstīja grāmatā "Most Secret War". Visu laiku Džonsa zinātniskās izlūkošanas nodaļā bija niecīgs cilvēku skaits - pieci, pēc tam septiņi. Džonss uzskatīja, ka par skaistām birokrātiskām struktūrām labāk darbojas vienas smadzenes, kurās glabājas dati par visu. Šīs metodes dēļ pie baumām par īpašu Čērčila labvēlību pievienojās runas par to, ka Džonsam Gaisa spēku štābā bija informatori, bez kuriem viņš nevarētu tik sekmīgi darboties. Dažādos gadījumos pieaicinātie zinātniskie eksperti Džonsam par brīnumu nekam daudz nederēja. Ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas atklāj zinātnes nozīmi kara laikā, arī to, ka vācieši bija diezgan vājš izlūkdienests. Pēc tās motīviem tika uzņemta dokumentālā filma The Secret War. |