Aldis Bukšs, Parādu piedzinēji
Parasti grāmatā interesei ir jāpieaug ar lasīšanu. Jo tuvāk beigām, jo saistošākai grāmatai jākļūst - kas tur tālāk būs, kā viss atrisināsies?
Man ar Parādu piedzinējiem bija otrādi - sākumā lasīju ar interesi, gaidīdams, kā viss turpināsies, bet beigās kļuva saprotams, ka nekas tur tālāk nenotiks.

Galvenā grāmatas problēma sižeta trūkums. Tas, ka Ritvara ģimenei ir parāds par dzīvokli un kredīts aši jāatdod, nav sižets.
Aplaupīt banku, lai iegūtu naudu - tas būtu sižets.
Cīnīties pret sātanistu sazvērestību - tas būtu sižets.
Iekļūt starptautiskā spiegošanas intrigā - tas būtu sižets.
Sanīsties ar bandītiem un visu grāmatu cīnīties ar tiem - arī tas varētu būt sižets.

Parādu piedzinēji sastāv no atsevišķām ainām, bet ne no sižeta. Galvenie ļaundari - bandīti - parādās 150. lappusē, un grāmatā ir 300 lappušu. Pēc tam viņi pazūd, un var lasīt citas ainas no parādu piedzinēja Ritvara dzīves.
Ainas ar bandītu uzvarēšanu autors ir ielicis beigās, un tāpēc laikam var šķist, ka grāmatas sižets ir parādu piedzinēju attiecības ar bandītiem. Īstenībā nobeigums ir tieši tas pats - atsevišķa aina ar atsauci uz pāris citām ainām kaut kur grāmatas vidū.

Parādu piedzinēji nav pati sliktākā grāmata, kas uzrakstīta latviski, tomēr visumā nav ne ar ko citu īpaša.