Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in kverkagambo's LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Friday, January 4th, 2013
8:42 pm	Sapņu komanda 1935 Beidzot izmantoju izdevību noskatīties "Sapņu komandu 1935". Man filma patika. Tai ir daudz trūkumu, bet filma atstāj labu sajūtu, tādu, ka tos negribas izmeklēt. Varētu jau pieminēt gan neiederīgo muzikālo numuru pirms fināla spēles, gan pēkšņo trenera Dekšenieka vārdisko sprādzienu par to, cik sliktā valstī mēs dzīvojot... Lūk, es atkal sāku meklēt trūkumus. Bet īstenībā negribas ne meklēt trūkumus, ne ņirgāties. (1 Comment |Comment on this)
Wednesday, January 2nd, 2013
12:32 pm	Aleksandrs Buškovs, Piraijas medības Toreiz, kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, tā bija pati labākā piedzīvojumu grāmata vispār. Tagad it kā vairs tā neliekas, bet arī cita pretendenta uz šo titulu pašlaik īsti nav. Tātad paliek kā bija: Piraijas medības ir vislabākais piedzīvojumu stāsts (vai grāvējs, vai kas tur vēl) pasaulē. Sižetā ir senais stāsts par medībām uz visbīstamāko zvēru - cilvēku. Pusmūža pirmā ranga kapteinis Kirils Mazurs ar jauno sievu Olgu dodas tūrisma braucienā pa Šantaras upi Sibīrijas taigā. Mazurs dien kaujas ūdenslīdēju vienībā un sapņo par tuvāko slepeno operāciju, pēc kuras viņš var saņemt admirāļa pakāpi. Viņus pēkšņi aptur un noskaidrot dokumentus savāc kāda militāra patruļa, kurai viņi paklausa, bet tad arī izrādās, ka sagatavots ir kaut kas daudz bīstamāks par armijas birokrātiju. Proti, kāds jaunbagātnieks rīko cilvēku medības un ir ārkārtīgi priecīgs, ka viņa tīklos ir iekritis Mazurs, kurš beidzot ļaus medniekiem izbaudīt pa īstam asas izjūtas. Mazurs izmanto savas spējas, glābojot savu, Olgas un dažu citu medību dalībnieku dzīvības un sveiks nokļūtu galvenajā guberņas pilsētā Šantarskā. Grāmata lasās raiti, nevienu brīdi neparādās doma, ka, lūk, šeit runā autors, nevis galvenais varonis. Pirmo reizi lasot, man bija grūti nolikt grāmatu nost, tik spēcīgi tā mani sevī ievilka. Vidū sižets mazliet palēninās un sāk gribēties, lai varoņi ātrāk tiktu laukā no taigas, bet tas laikam pareizi attēlo viņu izjūtas, dienām brienot cauri Sibīrijas mūžamežam. Otrajā daļā darbība atkal atsākas un ne tikai nepalaiž vaļā, bet arī iebliež pa lasītāja galvu tā, ka grūti atjēgties. Toreiz šīs grāmatas fināls manī izraisīja īstu katarsi, un to gan nevar gaidīt no kuras katras sēnalu literatūras. Niknumā pret autoru es pat nosolījos neko no viņa vairs nelasīt, kaut arī, protams, solījumu nepildīju. Grāmatai Krievijā bija milzīgi panākumi. Autors nolēma to izmantot un sāka rakstīt turpinājumus ar Mazura piedzīvojumiem gan pirms, gan pēc "Piraijas medībām". Pēc manām domām, lasīt ir vērts tikai trīs turpinājumus - tos, kurus Buškovs uzrakstīja tieši pēc šīs grāmatas, arī hronoloģiski to notikumi pastāv uzreiz pēc cilvēku medībām. Pirmajā turpinājumā "Piraijas pēdas" Mazurs atgriežas taigā, lai diversantu vienības vadībā iznīcinātu cilvēku medniekus un iegūtu šādas tādas trofejas, otrajā "Piraijas āķis" viņš ir citas grupas sastāvā, kas izmeklē kādus noslēpumus pilsētiņā aiz polārā loka, trešajā "Piraijas atgriešanās" Mazurs dodas uz Santakroči Dienvidamerikā, lai neoficiāli pildītu pilnīgi slepenu uzdevumu. "Piraijas āķi" es lieku pēdējā vietā no četrām grāmatām, jo vazāšanās pa taigu ir apnikusi jau pēc pirmās daļas, tomēr tas ļauj autoram uzrakstīt lietas, kuras nesanāca ielikt "Piraijas medībās", citas grāmatas par Mazuru man neliekas lasīšanas vērtas. Ārkārtīgi labas ir arī pirmās divas Buškova grāmatas par Svarogu (tās ir pasaku žanrā ar ceļošanu pa pasaulēm), trešā - it nemaz, otrās trīs - atkal labas (tajās Svarogs vēlreiz pārceļas uz citu pasauli). Daudz lasot Buškovu, var sākt saskatīt trūkumus viņa daiļradē. Galvenie varoņi vienmēr ir ļoti līdzīgi - tie ir dažādu spēka struktūru darbinieki ar ļoti līdzīgu domāšanu, attieksmi un rīcību. Atšķirības parādās tikai tad, kad Buškovs tās mākslīgi mēģina radīt, piemēram, Čerskim riebjas jūra, bet citādi viņš varētu būt tas pats ūdenslīdējs Mazurs. Visi citi varoņi arī iekļaujas dažās raksturu grupās, kuru ietvaros atšķiras tikai pēc vārda. Sadomāts liekas zvērīgais profesionālisms, ar kādu pat sīkākie bandīti gatavojas savām operācijām, kā piemēram "Piraijas medībās", kur sliktie izmanto rāciju, kas uzsprāgst, uzspiežot nepareizu kodu. Problēma ir arī ar sižetiem. Tie ir vai nu pārāk sarežģīti (kā Ševčukas stāsta plāns par Sibīrijas atdalīšanos, kas izrādās viltojums, bet beigās nevar saprast, kāpēc tas vispār bija vajadzīgs), vai arī sastāv no nesaistītu stāstu rindas (kā grāmatā par Mazura piedzīvojumiem jaunībā, kur viņu nolaupa te vergturi, te kontrabandisti, te vēl kaut kas). "Piraijas medību" sižets ir vienkāršs, un tas saglabā spriedzi visu grāmatu, no vāka līdz vākam. Pēc grāmatas motīviem tika uzņemta filma "Piraijas medības" ar Maškovu un Mironovu. Tai gan ir niecīgs sakars ar pašu grāmatu, tomēr filma sanāca laba. Tā ir komēdija, ko nez kāpēc daudzi skatītāji nav spējuši saprast. Es, piemēram, pārņirdzos, kad guļbaļķu būvē ieslodzītie ar nopietniem ģīmjiem sāka apspriest, vai viņi nav pārcēlušies pagātnē, bet laikam tāds humors ir ļoti smalks. Lūk, kā ir ar vislabāko piedzīvojumu grāmatu uz pasaules. (Comment on this)
Thursday, December 6th, 2012
9:25 pm	Sapņu komanda un tās orķestris "Sapņu komandu 1935" es vēl neesmu redzējis. Tomēr aiznedēļ noskatījos Kinotēku par šo filmu un pamanīju kaut ko. viens kadrs otrs kadrs Vai tas var būt nopietni? Armijas orķestris ir mūsdienu formās: uzvalciņos ar uzšuvēm "Latvija", baltos kreklos un šlipsēs. Tas ir mūsdienu stiliņš, tajos laikos tā neģērbās, arī uzvalku krāsa, man liekas, mūsdienās ir citāda. Vienlaicīgi skatītājos ir statisti laikmetam atbilstošā karavīru ietērpā. Tas viss liek aizdomāties, ka filmā arī citās lietās vēsturiskās patiesības nav tik daudz. (5 Comments |Comment on this)
Tuesday, October 16th, 2012
1:00 pm	Vēl kaut kas par aizsargiem Karš aizsargu starpā turpinās, reālu darbu maz Pirms diviem gadiem bija raksts, kuru es vairs nevaru atrast, ka nodibinājusies trešā aizsargu organizācija. Lai nu kā - tagad runa ir tikai par divām: Aizsargu organizāciju un Latvijas Aizsargu organizāciju. Pirmajā ir veci cilvēki paštaisītās formās, to starpā Igors Šiškins. Otrajā ir jaunāki cilvēki un kaut kāds atbalsts no pašvaldībām. Vēl Latvijas Aizsargu organizācijai ir mājas lapa aizsargi.lv, kurā nosaukums vienmēr uzrādās kā Aizsargu organizācija. Laikam lai samulsinātu ienaidniekus. (Comment on this)
Monday, September 24th, 2012
10:42 pm	Laimoņa Pura Degošā pilskalna tetraloģija Turpinu ceļojumu pagātnē ar pilskalnu grāmatām (ceļojums arī tāpēc, ka grāmatas uzrakstītas arvien senāk). Tās kopā ir četras un es vairākas reizes labprāt esmu lasījis pirmo grāmatu "Degošais pilskalns". Pārējās it kā biju lasījis, bet nevarēju atcerēties, kas tur īsti iekšā bija. Laimonis Purs ir dzimis 1922. gadā, tātad viņam šogad ir 90 gadu. Degošais pilskalns ir uzrakstīts 1962. gadā, tātad šogad grāmatai aprit apaļi 50 gadi. Grūti pat iedomāties: jau pagājis pusgadsimts, kopš autors 40 gadu vecumā uzrakstīja šo grāmatu, un viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels un savā vecumā pat turpina vēstuļu veidā strīdēties par patiesību "Latvijas Avīzes" lappusēs. Degošais pilskalns (1962) Grāmatu galvenais varonis ir Tērvetes zemgalis Gunvaldis, kuram pirmajā grāmatā ir 15 gadu. Viņa tēvs ir kritis Saules kaujā, tā arī dēlu neieraudzījis, tātad ir 1251. gads. Sižets attīstās bez kavēšanās - jau pašā sākumā Gunvaldis ar vectēcu iet darboties ar bišu kokiem, kad viņiem uzbrūk sirotāji un sagūsta. Vectēvs palīdz Gunvaldim aizbēgt, kamēr viņš bēg uz mājām, zemgaļi jau ir noslēguši mieru - kā jau minēju, sižets attīstās strauji. Gunvaldim vectēvs ir pateicis, kur atrodas Viestura kaps, un ar šo ziņu galvenais varonis iet pie Nameja. Pa to laiku notiek attīstība valstiskā līmenī: labietis Daunadzis grib kļūt par Zemgales valdnieku Nameja vietā, krustneši pēc miera nosacījumiem atstāj Tērvetē soģi Danielu, no ārzemēm dzimtenē atgriežas Mudris, ticību zaudējis kristietis, kurš kļūst par Nameja padomnieku. Tajā visā kaut kā iesaistās Gunvaldis. Vēl viņš iedraudzējas ar meitenēm Naulu un Zigni un karavīru Miku. Daunadzim nocērt galvu, kad tas pēc viltīga Mudra plāna atklāj sevi kā nodevēju, tad tautas sapulcē zemgaļi padzen Danielu. Ziemā krustneši atgriežas un aplenc Tērveti, bet neko nesasniedz. Taču ir nolaupīta Zigne un aizvesta uz Rīgu. Tad trīs zemgaļi slepus dodas uz Rīgu, lai viņu atvestu, izkaujas, bet uzzina, ka viņa ir kļuvusi par prostitūtu, un atstāj viņu tur. Tad Gunvaldis rituāli nolaupa Naulu sev par sievu. Pa starpu kaut kur ir pagājuši desmit gadi, un to gan autors būtu varējis apzīmēt labāk. Apvienot Zemgali Namejam pagaidām neizdodas labiešu pretestības dēļ. Beigās pēdējā nodaļā Namejs ar Gunvaldi ir devušies pasirot uz Prūsiju, bet krustneši aplenc Tērveti. Daunadža brālis Daumants atver viņiem vārtus un krustneši ieņem Tērveti, Mikus un Mudris iet bojā, Naula ar bērniem un daudziem citiem tiek sagūstīta un aizvesta. Tā arī visa grāmata. "Degošais pilskalns" ir tieši tik labs, cik es atceros. Notikumi attīstās ātri, visu laiku kaut kas notiek, bet tikai ar galvenā varoņa Gunvalža piedalīšanos. Valoda liekas vecmodīga, bet tik un tā lieliska. Var gan teikt, ka grāmatai nav īsta sižeta, bet gan atsevišķu notikumu virkne, un sieviešu tēli nav pietiekami apjomīgi, bet kalpo par autora rīkiem kādas domas pavēstīšanai. Tik un tā - grāmata ir lieliska bērniem un padsmitniekiem un nav arī pārāk gara. Krusts virs pilskalna (1979) Laikam pēc atkārtota izdevuma 1972. gadā L. Purs izlēma uzrakstīt turpinājumu, kas iznāca sērijā "Stāsti par vēsturi". Nezinu, kādas izmaiņas starp "Degošā pilskalna" izdevumiem vēl bija, bet, piemēram, nodevīgais Daunadža brālis Daumants šeit jau saucas Daumis. Diemžēl jāsaka tieši - "Krusts virs pilskalna" ir pati sliktākā no četrām grāmatām. Galvenā autora tēma ir Nameja centieni apvienot zemgaļus, un šīs grāmatas galvenais vēsturiskais notikums ir miera līgums ar krustnešiem un pakļaušanās Rīgai. Galvenais varonis Gunvaldis gandrīz tajā nepiedalās. Pirmkārt, uzrodas otrs galvenais varonis - atradenis Dzintis, kurš it kā ir uzbrukumā nogalinātā kalēja audžudēls, bet it kā arī Gunvalža. Otrkārt, šīs grāmatas lielākā daļa tiek pavadīta Rīgā pie bīskapijas amatpersonām - pagrabmeistars, priors, tāds priesteris, šāds priesteris. Vienu no tiem tipiem sauc Johans no Lunes, citu Johans no Fehtas - saprotams, vēsturiskas personības, bet atšķirt, kurš no Johaniem bija kurš nekādi nesanāk. Grāmatas sākumā ir mokoši garš apraksts ar vienu no Johaniem, kurš pavada pāris desmitus lappušu iekšējās pārdomās par sevi, citiem, baznīcas vēsturi vispār. Lasīt to visu ir kā brist cauri purvam. Toties valoda ir kļuvusi ārkārtīgi nedabiska. Autors mēģina stilizēties, bet sanāk draņķīgi. Beigu beigās katrā teikumā ir vismaz pa vienam nevajadzīgi "seniskotam" vārdam, teiksim, krustnešu vietā krustanesēji vai glūnēt vietā glūniķēt. Vēl ir spēcīga sajūta, ka autors izmanto grāmatu, lai izklāstītu savas zināšanas par krusta kariem un baznīcu. Sanāk ļoti slikti un garlaicīgi. Mazliet labākas ir nodaļas, kur Johans ar palīgu savervē Tērvetes soģa kalpu vai kur soģis nolaupa bīskapu Albertu un Johanu (otru?) un Siguldā liek parakstīt Livonijas sadalīšanas dokumentu. Uz beigām zemgaļi dodas uz Rīgu slēgt savu līgumu, vienreiz neveiksmīgi, otrreiz, tagad ar Gunvaldi, veiksmīgi. Gunvaldis dodas labiešu delegācijas vidū Nameja vietā, jo pa šo laiku ir kļuvis par karapulka vadītāju. Pašās beigās zemgaļi noslēdz līgumu, kaut arī redz, ka tas nav izdevīgs, ar domu, ka gan jau atkal to drīzumā lauzīs (šoreiz ticams zemgaļu domāšanas veids). Gunvaldim līguma slēgšana liekas lieki tērēts laiks - tieši tāpat ar šo grāmatu. Tālajos pilskalnos (1981) Šoreiz galvenais notikums ir Nameja nāve Prūsijā. Laikam autoram kāds pateica, ka "Krusts virs pilskalna" viņam nesanāca īpaši labi, tāpēc viņš vismaz cenšas grāmatā vairāk ielikt cīņu ainu un citas darbības. Taču stilizācijas problēmas paliek un arī viss cits - un mocības turpinās. Nameju žemaiši aicina cīnīties ar krustnešiem ne cietpaurīgi, bet ar prātu un viltību - to Namejs negrib. Tad notiek, šķiet, Aizkraukles kauja un zemgaļi neiet palīgā krustnešiem un tie tiek sakauti. Rakstot no kristiešu tēlu viedokļa, autors ir kļuvis manāmi sarkastiskāks. Pārmaiņas pēc vidū daži bruņinieki tiek nogalināti, un tā ir daudz maz laba daļa. Namejs ar karadraudzi ir Prūsijā, kur Rāmavā Ramotis viņam lasa lekciju par visu Prūsijas vēsturi. Galu galā, nespējis izturēt, ka Treideni nogalinājuši radinieki un dzimtenē izkauta viņa dzimta, Namejs iet nāvē. Sūrābele pilskalnā (1986) Te galvenais notikums ir zemgaļu aiziešana uz Lietuvu. Šoreiz bez galvenajiem varoņiem Gunvalža un Dzinta ir uzradies tāds Atiņš, Zignes dēls. Daudz maz saistoša ir šī sižeta līnija: zemgaļiem vajag dzelzs, bet neviens ar viņiem netirgojas. Viņi Rīgā par kāršu parādiem savervē spēlmani, lai tas būtu izkārtne dzelzs dabūšanai. Krustanesēji uzbūvē pili Svētkalnā un zemgaļi aiziet uz Lietuvu. Gunvaldis un Dzintis tobrīd jau ir miruši. Kas notika ar Atiņu? Nez, neatceros. Pagrūti bija izlauzties cauri visām četrām grāmatām. Kaut kur "Krusta virs pilskalna" vidū es nopirku Lī Čailda "Nāves zonu" un nolēmu palasīt pāris pirmās lappuses. Nācās krietni piespiesties, lai "Nāves zonu" aizvērtu un atgrieztos pie otrās pilskalnu grāmatas. Pie vainas tikai milzīgā atšķirība starp abām lasāmvielām, ne jau Čailda grāmata būtu ģeniāls darbs. Tas tajā brīdī bija kā svaiga gaisa malks. Nebiju domājis, ka tāds būs mans secinājums, bet te tas ir: pirmā grāmata, "Degošais pilskalns", ir laba un lasāma, savukārt pārējās trīs nekādā gadījumā nav rokās ņemamas. Idiotiska stilizācija ("asinis lija kā citreiz lietutiņš" utml.), tizls sižets, ūdenslējējs autors, sīki pāris lapas atpakaļ lasītu notikumu atstāsti, pārspīlēta varoņu bāšana visos vēsturiskajos notikumos - gluži vai kāds septiņdesmitajos Laimoni Puru ir neatgriezeniski sabojājis. (2 Comments |Comment on this)
Friday, July 13th, 2012
5:35 pm	Aizvainojuma varā, Nedzeniet pēdas snaiperim, Brentes pils noslēpumi Vēloties iepazīties ar jaunāko "triviālo" latviešu literatūru, kādreiz ķēros pie "Latvijas Avīzes" Lata romānu lasīšanas. Jaunākos katrs var atrast la.lv, ja vien zina, kā meklēt. Saprotams, izvēle krita uz piedzīvojumu un kriminālās noslieces stāstiem. Māris Krūze, "Aizvainojuma varā", drukājās Latvijas Avīzē 2011. gada jūnijā. Šī darba nosaukumu pilnīgi biju aizmirsis, nācās drudžaini meklēt visu grāmatu sarakstā. Tātad: galvenais varonis ir jauns cilvēks uzvārdā Cīrulis. Sižets aizsākas tā: pie Cīruļa griežas divi pazīstami gruzīnu uzņēmēji, kas grib ievest Latvijā aitas (īstenībā kaut ko aizliegtāku nekā aitas). C. griežas pie bijušās studiju biedrenes Ilonas, kas strādā izdomātas ministrijas izdomātā aģentūrā, lai tā varētu šo procesu paātrināt - visādas sertifikācijas, muitas utml., kas aizkavē aitu ievešanu no Gruzijas. Aģentūra tikusi izveidota nesen ar Ilonas organizatorisku piedalīšanos, un viņa tāpēc cer vismaz uz direktora vietnieces amatu. Tā vietā direktora vietnieks ir kāds no ministrijas nosūtīts cilvēks, par kuru ir aizdomas, ka viņam ir vara pieņemt lēmumus apejot pašu direktoru, un tas Ilonai nepatīk. Viņa izdomā pierunāt gruzīnus iedot kukuli vietniekam, bet pati grib uzsūtīt policiju, lai par to visiem būtu sūdi. Tik tālu man sižets patika (ja es pareizi to tagad atceros). Katram varonim neilgi pēc grāmatas sākuma ir savs mērķis, visi šie pretrunīgie mērķi kraujas viens otram virsū, un tas sola aizraujošu samezglojuma atrisinājumu. Pat divi gruzīni nav vienādi, bet atšķiras viens no otra. Es lasot nevarēju atturēties no domas - veikli izstrādāts! Diemžēl šī kārtīgi sakrautā sižeta līniju grēda uzreiz tiek aizskalota ar idiotisma vilni. Policija ķer kukuļotājus, un viens no gruzīniem aizbēg... uzsējis lakatu un izlicies par sievieti. To ir grūti pārspēt, bet atlikušo sižeta pavērsienu stulbums arī ir ievērojams. Cīrulis nokļūst policijā un tur viņu nopratina izmeklētājs, kuram arī uzvārds ir Cīrulis. Varoņu reakcija uz to ir negaidīta - viņi brīnās par tādu maģisku sagadīšanos, it kā būtu laimējuši loterijā. Kāpēc tas vispār bija autoram vajadzīgs, nav saprotams. Pēc tam izmeklētājs bez nekāda iemesla palīdz bēgt savam uzvārda brālim, un pats arī dodas līdzi. Tā nu divi Cīruļi laižas no policijas un bandītiem, kaut arī man kā lasītājam sen vairs nav saprotams, kāpēc viņus ķer un kāpēc viņi bēg. Beidzot viņi ierodas pie Ilonas, tiek bandītu sagūstīti, bandītus tūlīt pat nošauj ieradusies policija un stāsta beigas. Tā kā uzmanību es biju zaudējis jau sen, neko vairāk neatceros. Maija Pohodņeva un Modris Pelsis, "Nedzeniet pēdas snaiperim", drukājās 2011. gada oktobrī un novembrī. Šeit ir vērts pievērsties grāmatas laikraksta galviņas ilustrācijai. Tajā izcils ir viss: gan nedabiskā sievietes poza, gan pagarinātais elkonis, gan plaukstas trūkums. Īpašu vietu ieņem uz zaļa paklājiņa lidojošs jūrascūķis, kas lepni raugās kaut kur tālumā (tiesa, pēc sižeta bija jābūt diviem). Visu cieņu māksliniecei Andrai Otto. Sižets: snaiperis šauj nost pašvaldību deputātus. Policistiem vienīgais pierādījums ir retas jūrascūkas spalva, un tā viņi meklē, meklē (staigājot pa izdomāto Jāņpili un vaicājot dažādiem cilvēkiem), kamēr atrod, kur snaiperis dzīvo. Snaiperis aizbēg un galvenais varonis zvēr, ka kādreiz viņu dabūs rokā. Beigas. Snaipere ir sieviete, ko, protams, varēja nojaust katrs, kurš paskatījies uz virsraksta noformējumu, un skata punkts ik pa laikam lēkā no policistiem uz snaiperi un atpakaļ. Nevar teikt, ka tas padara lasāmvielu aizraujošāku - ja policisti vismaz garlaicīgi runājas ar pilsētas iedzīvotājiem, tad snaipere savas nodaļas pavada iekšējās pārdomās par cilvēka dabu. Grāmata uzrakstīta ir prasmīgi - autori ir žurnālisti - bet pēc izlasīšanas rodas sajūta, ka viss gabals bija pilnīgi nevajadzīgs. Kāda no tā bija jēga? Sižetu varēja pārstāstīt vienā teikumā. Nu jā - dzīvē tā bieži arī ir, ka kaut kas notiek, aizsākas, risinās, bet beigās izčākst nekurienē. Taču kāda jēga izvēlēties tādu dokumentālu hroniku stāstam? Anotācijā bija rakstīts, ka snaiperis šaujot korumpētus pašvaldības ierēdņus, radot iespaidu, ka grāmata ir par tautas atriebēju, kuram ir apnikusi korupcija. Tā būtu bijusi laba ideja. Īstenībā grāmatā snaipere ir nolīgta šaut tos noziedzniekus, kuri ir apzaguši lielākus noziedzniekus, un darbojas bez jebkādiem morāles kodeksiem. Man tā liekas garām palaista iespēja uzrakstīt jēdzīgāku stāstu par to ūdentiņu, kas sanācis autoriem. Andris Puriņš, "Brentes pils noslēpumi" drukājās 2012. gada martā un aprīlī. Puriņa "Bezrūpīgie ceļotāji" man kādreiz patika. Neko vairāk par autoru gan nezinu, bet izrādās - viņš ir ražīgs "Lata romānu" autors un arī šī grāmata ir kaut kurš turpinājums kaut kam kādreiz aizsāktam. Galvenais varonis ir dārznieks Aleksis, kurš ir arī rakstnieks (ak vai), sēž bez darba, bet tad dabū darba piedāvājumu no Brentes pils īpašnieces (tur viņš jau ir strādājis iepriekšējās grāmatās). Tad arī sāk atklāties nosaukumā minētie noslēpumi - dīvaini ļaudis, dīvains pārremontēts pagrabs, kurā vairs nevienu neielaiž, un citas dīvainības. Šīs grāmatas autors atšķiras no diviem iepriekšējiem ar to, ka ir pieredzējis rakstnieks un daudz maz zina, ko dara. Piemēram, viņš ik pa laikam prot uzrakstīt spilgtus varoņus - pretīgo apsargu Smuidri, sīkzobaino, Aleksī ieķērušos pārvaldnieci Mairu, noslēpumaino pagraba iemītnieku Deniju u.c. Šie arī spēlē Aleksi kā futbolbumbu šurp un turp, veidojot viņa sižetu - galvenais varonis pats neko tādu nespēj. Maira grib izrakt dimantus, kas palikuši no iepriekšējās grāmatas, Smuidris grib uzzināt, kas notiek pagrabā, pils īpašniece grib adoptēt Alekša bērnus. Kāda velna pēc Aleksis piedalās šajā trakonamā, autors nemāk izstāstīt, bet viņš piedalās. Autors paņem šīs sižeta līnijas, vadā apkārt un ieved katru savā strupceļā. Tāda sajūta, ka viņš, vajadzības spiests, bija izlēmis sākt rakstīt šo grāmatu, izdomāja, kā to aizsākt, bet tā arī neizdomāja, kā pabeigt. Es redzēju divus stāstus, kas varētu būt pastāstīti - viens par divām trakām sievietēm, no kurām viena grib Aleksi, bet otra Alekša bērnus, kā pēc nolaupa viņa grūto sievu, otrs par slepeno ģenētisko laboratoriju pils pagrabā. Katrs no šiem stāstiem būtu atsevišķas grāmatas vērts, bet autors ir tos sametis kopējā katlā. Sieva tiek nolaupīta ne no šā, ne no tā grāmatas beigās un tūlīt arī atrasta. Laboratorija - galvenā sižeta centrs - pati aizvācas no pils nezināmā virzienā, jo nevar izturēt Brentes trakonamu. Denijs, kurš pie tam ir puszvērs un triju cilvēku slepkava, arī tiek aizvests līdzi nesodīts par slepkavībām, pat, autoraprāt, izraisot lasītāja žēlumu. "Lata romānam" ir vairāki savi autori, kuri publicējas gandrīz tikai šajā sērijā. Mana versija - dažiem no viņiem sērija ir tāds vieglas naudas iegūšanas līdzeklis, kam var nosūtīt uz ātru roku uzrakstītu darbu, ko tik un tā publicēs un apmaksās. Tieši šādu iespaidu Brentes pils noslēpumi atstāj. Tāds man ir viedoklis par pēdējā laikā Latvijas Avīzē nodrukātajo nenopietno daiļliteratūru. Visu vieno aptuveni tāda doma - garām palaista iespēja izstāstīt neparastu, agrāk nedzirdētu stāstu. (Comment on this)
Friday, May 4th, 2012
6:34 pm	Kuršu vikingi, Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla Nolēmu izlasīt romānu "Kuršu vikingi", kurš man kādreiz ļoti patika. Arī tagad lasot, šī grāmata liekas diezgan laba. Grāmata izrādījās biezāka nekā izskatījās - tajā ir 400 lappušu, pie tam katrā 300-350 vārdu. Jāsaka, "Kuršu vikingi" dažbrīd likās arī nedaudz liekvārdīgi. Grāmata ir romāns par senajiem kuršiem, pie tam atsvaidzinošā veidā par IX gadsimtu, galvenie varoņi ir Jūrpils valdnieks Lokers un viņa brālis Andis. Lokers ir valdnieks, kareivīgs un nežēlīgs, kad vajag; Andis ir viņa galvenais inženieris - viņš taisa laivas un lādes, vada nocietinājumu būvi. Abiem brāļiem ir māte Dote. Otra dinastija ir vecā karaspēka vadoņa Tontegodes ģimene, viņa dēls Valdūns un meita Dinge. "Vienmēr priecīgā Lokera draugaļa Dinge", kā apmēram rakstīts grāmatā. Vispār, grāmatā ir daudz vārdu ar "o", Dote, Lokers, Dorns, Loķis utt., par kuriem nav saprotams, kā tos vispār pareizi izrunāt. Autori arī lieto īpatnēju apvidvārdu - klangas, snāķus, āziņus, ķerpjus, denktumus un ko tik vēl ne - tik lielā daudzumā, ka nav nekādas vēlēšanās uzmeklēt to nozīmes. Bet tas ir ļoti labi un stāstam atbilstoši. Tas iekļaujas sensenču pasaules aprakstā, kur dreļļu dzīvības nav nekā vērtas, tikumi ir diezgan brutāli, iztikas iegūšana ir braukšana jūrā. Vēl starp kaut cik svarīgiem varoņiem ir zintniece Varigerbe. Bet ir arī īstie zintnieki - krīvi, kuri ir svarīgāki par Varigerbi. Viens no varoņiem ir Smilšu Pēteris - vietējais pajoliņš ar lielu mīlestību pret smiltīm, kurš dažreiz ir asprātīgs, bet dažreiz uzrodas vajadzīgajās vietās tik bieži, ka sāk kaitināt. Grāmata sākas ar Lokera atgriešanos no sirojuma Dānijā, no kura viņš cita starpā atved svarīgus gūstekņus: sakautā dāņu valdnieka meitu un tās kalponi, gudru dienvidnieku ar arfu, abu pirmo audzinātāju, un nerunīgu ievainotu dāni no valdnieka galma. Karaļa meitu sauc Sigrīda, viņas no kuršiem cēlušos kalponi - Alda, un uzreiz ir saprotams, ka viņas abas ir samainījušās vietām. Par to ir pilnīga skaidrība jau no paša sākuma, autori izdara tik raupjus mājienus, ka noteikti negrib, lai mēs par to šaubītos. Divas gūsteknes, divi brāļi - te viss labi saskan. Nevajag aizmirst, ka līdz šim Lokeram ir sakars ar Dingi, un gan viņa, gan Tontegode cer, ka tieši viņa kļūs par valdnieka sievu. Ko tas dos pašam Tontegodem un ģimenei, nav īsti skaidrs, viņi tāpat ir pietiekami cienījami un bagāti. Lokeram ir cits plāns - viņš grib precēt Dānijas valdnieka meitu Sigrīdu, tādā veidā viņa bērni būs valdnieki pār Dāniju. Te ir vissvarīgākā doma grāmatā - kuršu valdnieks Lokers grib pacelties augstāk par savu stāvokli un kļūt tikpat varens un varenāks, kā citi Eiropas valdnieki. Gudrais gūsteknis Hadings kļūst par Anda drelli, un turpmāk abi nešķiras. Kad mēs sakām Andis domājam Hadings un otrādi. Vēl Hadings palīdz būvēt lielo kuģi, ko ir pasūtījis Lokers. Hadings grāmatā spēlē visgudrā, vispieredzējušā skolotāja lomu un viedi dod mīklainas atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr tas Anda "Bet saki, Hading, kāpēc..." drīz vien sāk apnikt. Plānu precēt Sigrīdu Lokers pagaidām slēpj no citiem. Lokers nosūta Valdūnu, kurš pats grib precēt Sigrīdu, uz Kuršu kāpu tirgoties, bet Andi un Hadingu sūta uz Birku pie zviedru karaļa Ūlava, lai tas tiek ielūgts uz Lokera kāzām ar Sigrīdu. Andis aizbrauc un dabū atbildi no Ūlava, ka tas ieradīšoties, tikai pavasarī, uz raudzībām. Vēl Ūlavs uzdāvina trīs akmeņus ar savas dzīves aprakstiem, uz viena ir noslēpumains teksts "gaidi - nākšu". Jūrpilī pa to laiku atnāk ziņa, ka Valdūns ir nogalināts atpakaļceļā. Vārdu sakot, viss nokārtojies pats no sevis, Lokers apprec Sigrīdu (nezinot, ka viņa ir Alda). Pavasarī Lokers sūta Andi uz Apūles pili nostiprināt tās mūrus, bet tad sākas lielas nelaimes. Lokera bērns piedzimst nedzīvs, atbrauc Ūlavs, bet izrādās, ka viņš brauc ar karu, ne ciemos. Lokers izbēg no Jūrpils, bet tad zviedri aplenc Apūli un kuršiem nākas atpirkties, lai tiktu no viņiem vaļā. Beigās visi nesvarīgie cilvēki ir miruši, Hadings tiek palaists brīvībā un aizceļo, Andis ar Aldu (tagad zinot, ka viņa ir Sigrīda) aizjāj uz austrumiem, Lokers ar Smilšu Pēteri paliek atjaunot Jūrpili. Tādas skumji priecīgas beigas. Kā jau tas mēdz gadīties, arī par šo grāmatu radās sajūta, ka tā varēja būt labāka. Galvenais varonis Andis sanācis bezpersonisks vai pareizāk, viņa personība mētājas šurp un turp, te viņš ir varonīgs lāču un lūšu mednieks, trakā dreļļa Berserka dūrējs, te Hadinga klātbūtnē pārvēršas par bezpalīdzīgu desmitgadnieku. Autoriem arī nav īsti izdevies parādīt notikumu mērogu - Lokers ir Piemares valdnieks, bet izklausās, ka viņš ir tikai kāda ciema vecākais. Intriga ar gūstekņu samainīšanos ne pie kā nenoved un neko sižetā neizmaina. Kad Andis atrodas Birkā, var redzēt, ka autori ir dabūjuši kādu sīku grāmatu par Birku viduslaikos, jo pēkšņi sāk nogurdināt lasītāju ar visādām Kūghamnām, Salviksgropenām, Mēlariem un tamlīdzīgu garlaicību. Nebūtu slikti, ja viņi tāpat aprakstītu Jūrpili! Kāpēc Ūlavam bija vajadzīgs akmens ar brīdinājumu, ka viņš ieradīsies, nepalika skaidrs. Vispār, pēdējā grāmatas daļa no zviedru uzbrukuma līdz beigām, ir ļoti sasteigta, tā iekļaujas pēdējās 50 lappusēs - jo dīvaināk, tā kā pārējo grāmatu gribas saīsināt bez maz vai par pusi. Tomēr daudzas lietas autoriem ir izdevušās. Tēli rīkojas ticami (izņemot Andi), ir radīts tāds senās pasaules tēls, kas izklausās pietiekami ticami, pie tam autori nav iekrituši nekādu stereotipu būšanās. Pat baltā Likteņzirga motīvā, kuram ir jābūt, liekas, katrā darbā par senvēsturi, viņi atrod, kā to izdarīt oriģināli - zirgs uzkāpj uz zobena ar abām kājām, kas nozīmē, ka lēmums ir jāatliek. Vārdu sakot, grāmata ir laba. Vismaz salīdzinot ar "Zīmogu sarkanā vaskā" šī nav makulatūra. No otras puses - saīsināt vārdu skaitu derētu. Abi autori ir vēl kaut ko rakstījuši, tai skaitā nesen, martā, iznācis "Viestura zobens". Lūk, par to man gan ir lielas šaubas. Spriežot pēc pieejamā fragmenta izdevniecības lapā un Ulda Dumpja lasītajiem fragmentiem radio, to pirkt nemaz nav vērts - tajā ir sakopots viss vientiesīgākais un bērnišķīgākais no "Kuršu vikingiem". (4 Comments |Comment on this)
Friday, April 20th, 2012
4:08 pm	Ausainais kiborgsfinkss Rīgas nākotnes vīzijas Žēl, ka tas ir tikai joks, zaķītis ir ģeniāls. (3 Comments |Comment on this)
Wednesday, April 4th, 2012
2:53 pm	Dana Simonsa "Flashback" Izlasīju Dana Simonsa "Flashback". Pats nezinu vairs, kas man lika to nopirkt, bet tā nu sanāca. Distopija. Viss iet uz galu, Obamas mūsdienu politika ir novedusi ASV līdz norietam. Ir atdalījušies vairāki štati, Teksasa ir pusneatkarīga, meksikāņu karteļi lēni atkaro pilsētu pēc pilsētas lielajā rekonkistā. Citur pasaulē: musulmaņu valstis ir apvienojušās vienā kalifātā un sagrābušas Eiropu un Kanādu, Ķīna ir sabrukusi valstiņās un karo savā starpā, toties Japāna ir atkal kļuvusi par impēriju. ASV īstenībā pārvalda divpadsmit Japāņu padomnieki. Tā lūk. Protams, par šādu grāmatas vidi Simonss dabūja kaudzi pārmetumu, jo, ja distopiju apraksta kā fašismu, kur visi staigā ierindā, tas ir pareizi, bet, ja pasauli līdz bēdīgam galam novedusi liberāla politika, pēkšņi nav vairs godīgi. Vēl šajā pasaulē ir flašbaks, narkotika, kas ļauj pārdzīvot jebkuru pagātnes notikumu, un no tās ir atkarīgi lielākā daļa amerikāņu. Tādas valstis kā Japāna un Teksasa narkomānus gan uzreiz nošauj. Galvenais varonis ir Niks Botoms, bijušais policists, bet pēc sievas nāves pats narkomāns. Kādreiz viņš izmeklēja Denveras japāņu padomnieka dēla nāvi, tagad viņu atrod un uzdod atkal atjaunot izmeklēšanu. Vēl ir Nika dēls Vals Fokss, kurš dzīvo Losandželosā, vaino tēvu mātes nāvē un grib viņu nogalināt. Viņš dzīvo ar vectēvu, veco profesoru Foksu, bijušo liberāli. Ja godīgi, šie varoņi nav pārāk pievilcīgi. Par viņiem labāks ir Sato, japāņu padomnieka labā roka, kas visur vazājas līdzi Botomam un uzrauga, lai tas turpina izmeklēšanu, nevis aizbēg uz kādu narkomānu midzeni. Tā kā beigu beigās sajūta bija tāda - ja Botoms atklās noslēpumu, būs labi, ja Sato viņam ielaidīs lodi pierē, - arī labi. Kopumā lasāmviela bija derīga. Galvenokārt tāpēc, ka gribējās uzzināt, kā amerikāņi mūsdienās raksta grāmatas (man izlikās, ka dažviet pārāk pavirši). Pats noslēpuma atrisinājums varbūt ir iepriekš paredzams, bet es to tāpat nemeklēju. Galvenais trūkums, kas tiešām krīt acīs, ka galvenais varonis nopratināšanās neuzdod acīmredzamus jautājumus, kas nāktu prātā katram lasītājam. Tad arī - kāpēc kaut kāds ēnu pasaules karalis vispār uzaicina viņu runāt un tad dod miglainus mājienus tā vietā, lai atklāti nepateiktu, ko gribēja darīt zināmu. Varoņi ir krāsaini, kautiņu ainas straujas, vāks melns ar zelta burtiem uz muguriņas, kas vēl būtu no grāmatas vajadzīgs. Nenožēloju, ka izlasīju, bet arī neuzskatu par kaut ko īpašu. Tieši pa vidu. (Comment on this)
Thursday, March 22nd, 2012
4:26 pm	Veci papīra gabali (Comment on this)
Thursday, March 1st, 2012
8:41 pm	Zīmogs sarkanā vaskā Dabūju trešo Zīmoga grāmatu, nolēmu triloģiju pārlasīt no sākuma. Galu galā, ja jau tik daudzi cilvēki to uzskata par kaut ko nozīmīgu, ir jābūt pamatojumam! Es pats pēc otrās daļas biju nolēmis, ka nākošajai laika netērēšu, tik tizla lasāmviela tā bija, bet dzirdēju labus viedokļus, kā arī neesmu radis mest pie malas iesākto. Tātad, triloģijas galvenais varonis it kā ir Tālivaldis, kurš valda Tālavā, kas sastāv no Imeras, Autīnes, Gulbenes, Atzeles, Pietālavas un Trikātas. Trīs grāmatas stāsta par viņa dzīvi no varenās dzimšanas līdz muļķīgajai nāvei, pirmajā viņš pat vēl nav valdnieks. Kā tēls Tālivaldis ir diezgan bāls, varbūt salīdzināms ar Aleksandra Grīna varoņiem. Vēl grāmatā bija garlaicīgi ceremoniju apraksti, stāsti par letu dižo senatni, tūkstoš gadu vecu zvērestu, kuram visi seko, utt. Autors ir izdomājis veselu kaudzi terminu: Dzīvības koks, Pasaules koks, mazais pulks, lielais pulks, laika vīrs, Dieva dārzs, Pērkona svētīti cirvji, Putna ļaudis, Cirvja ļaudis, Naugārde, iesvētīšanas un krustības (pagāniem)... No tā visa tikai galva griežas. Pie tam uzreiz ir skaidrs, ka grāmata ir fantastika, nekāda vēsturiskā romāna tur nav, vairāk kopīga tai ir ar Lāčplēša eposu nekā ar Indriķa hroniku. Savukārt vides vai priekšmetu aprakstu ļoti trūkst. Kad autors saka: "Tālivaldis uzkāpa uz pils sienas," lasītājam nekas nav zināms - ne cik augstu tagad ir Tālivaldis, ne kā siena ir būvēta, ne kāds skats no tās paveras, ne kā izskatās sienas iekšpusē, vispār nekas. Autors mēģina "letiskot" valodu, raksta "sidrabs" un "ciris" (šo nez kāpēc tikai otrajā grāmatā), bet mierīgi laiž cauri vārdus rullis, intereses, treniņš, vēna, spics, signāluguņi, apelēt, posteņi. I daļa Zīmogs sarkanā vaskā: Brāļi 1162-1184 Pirmo daļu lasīju ļoti sen, tikko tā iznāca, un jau tad bija skaidrs, ka grāmata ir piemērs tam, kas notiek, ja grāmatai nav pieskāries redaktors. Iespaids gan palika diezgan labs, bija arī cerība, ka nākošās daļas būs labākas. Tāds bija laiks - gadsimtu mija bija cerību laikmets. Grāmata sākas ar to, ka Tālavas ķēniņam un ķēniņienei ir divi dēli un trīs meitas, kad piedzimst Tālivaldis. Uz šiem astoņiem tēliem vārdi ir tikai diviem: jaunākajam dēlam Tālivaldim un vidējam Valdemāram. Trīs meitas vairs netiek minētas vispār, bezvārda ķēniņiene ir kartona ragana, kas ar sava ļaunuma spēku virza visu sižetu, vecākais dēls vispār tiek aizmirsts līdz brīdim, kad viņam varonīgi jāmirst grāmatas vidū. Toties ķēniņš, kaut arī bez vārda, ir pirmās grāmatas galvenais varonis (bez autora ziņas, citādi J. Lejiņš viņam vārdu būtu iedevis). Ķēniņš Bezvārdis ir tiešām dzīvi un jēdzīgi uzrakstīts tēls, tiesa, viņam arī jāiet bojā pusgrāmatā. Sižets ir tāds: ragana Kartone grib, lai valsti manto Valdemārs (Tālivaldi turpretī viņa ienīst, jo lielāka ziņkāre - kāda ir attieksme pret vecāko dēlu), viņa veicina karu ar Naugārdi (Novgorodu) un nesaskaņas ar radiem Gulbenē. Karā ar Naugārdi tiešām krīt ķēniņš Bezvārdis un vecākais dēls (otrā parādīšanās visā grāmatā), jo Gulbene ar savējiem un Valdemārs, kuram jāvāc algotņi, neatnāk palīgā. Labieši balso par nākošo ķēniņu, ievēl Valdemāru, jo viens labietis ir uzpirkts; grāmatas beigās ir iespaidīga aina, kur labieši cērt rokas, atsakoties no zvēresta Valdemāram. Bez tam Tālivaldis tiek vainots par nodevīgā labieša slepkavību, bet tas ir arī viņa mīļotās Ildzes tēvs. Visu grāmatu Tālivaldis nespēj izrunāt vārdus: "Es viņu nenoslepkavoju," un tas atstāj ļoti muļķīgu iespaidu. Tālivaldis iet naugārdiešu kara klaušās karā uz Suzdaļu (suzdaļiešu taktika - "bakstīt letus ar gariem mietiem"), Ildzes brālis iet līdzi atriebt tēvu, bet veiksme - pēdējā brīdī viņu nokauj pretinieks un Tālivalža rokas paliek nesasmērētas; mirstošajam Tālivaldis pasaka, ka nav tēva slepkava, bet kāpēc nevarēja ātrāk? Vēl ir tāda zīmīga aina: Tālivaldis kaut kur pazūd, un Valdemārs liek apkaut visus Ildzes radiniekus, apsūdzot viņus brāļa nāvē. Tomēr tas kopā ar pašu Ildzi vienkārši aizgājis dzīvot mežā pie Cirvja ļaudīm. Īsta iemesla pēc sižeta tādam slaktiņam bez izmeklēšanas nebija, tomēr tas liek pirmo reizi padomāt, ka no Tālivalža iznāks slikts valstsvīrs, ja viņš neiedomājās, kādas sekas būs viņa pazušanai. Visam pa vidu ir iespraustas ainas no rietumu un austrumu kristiešu dzīves: priesteris Teodorihs, Hanzas tirgoņi, Jurijs Jurjevičs utml. Kopumā - lasīt garlaicīgi. Karu šajā grāmatā ir veseli pieci: tālavieši ar igauņiem pret Pleskavu, pēkšņais karš ar Naugārdi (visnozīmīgākais grāmatā), kariņš starp Gulbeni un Atzeli, Naugārdes un Suzdaļas karš, Tālivalža dumpis pret Naugārdi ar partizāņu karadarbību. Uz šiem pieciem kariem laba cīņas aina ir tikai viena (jo tā ir vienīgā): otrajā karā, kad ievainotais Tālivaldis aizbēg no novgorodiešu gūsta. Svarīgais sižeta pavērsiens, Bezvārža nāve, notiek, kad naugārdieši uzvar kauju "slepus sakraujot ugunskurus no egļu zariem tieši pils vārtu priekšā", kurus pēkšņi aizdedzina un kuros ķēniņš iejāj tieši iekšā. Un protams, Beverīnā ir pazemes eja. Vairākas garlaicīgas lappuses pirms beigām ir grāmatas visiespaidīgākā aina - labieši cērt rokas, atsakoties no zvēresta Valdemāram par labu Tālivaldim. Šī aina, kopā ar izciršanos no gūsta man arī visskaidrāk palika atmiņā pēc lasīšanas. Tas viss toreiz deva cerību - lai kādi trūkumi ir pirmajai grāmatai, turpinājums taču būs labāks. II daļa Zīmogs sarkanā kvasā: Ķēniņš 1184-1192 Ja pirmās daļas galvenais varonis ir ķēniņš Bezvārdis, otrajā daļā visskaidrāk izceļas Alvila spīdošais tēls. Viltīgais bizantiskais intrigants Alvils ir Tālivalža padomnieks, kurš agrāk bija kalpojis Valdemāram. Kad vajadzēja, Valdemāra laikā viņš spīdzināja Bezvārža mantzini, bet šajā grāmatā tiek dots mājiens, ka ir sarīkojis arī paša Valdemāra nāvi trimdā. Kad no Tālavas grib atdalīties Gulbene, Alvila plāns palīdz Tālivaldim to novērst. Vēl Alvils brauc ar sūtniecību pie Frīdriha Barbarosas, vienīgā labā vieta aprakstā ir Alvila sarīkotā Frīdriha un Rūsiņa, rudo dubultnieku, satikšanās. Ar sižetu ir tā: par spīti pirmajā grāmatā parādītajai letu uzticībai seniem zvērestiem utml. lietām, no Tālavas grib atdalīties Gulbene un Imera, bet Tālivaldis negrib būt par ķēniņu, ja viņam nezvēr visi valdnieki. Tad Tālivaldis izaicina uz divkauju Gulbenes valdnieka dēlu, bet viss nav vienkārši, viņi cīnīšoties uz "ciriem", ar kuriem mākot kauties tikai gulbenieši! Protams, Tālivaldis uzvar, kaut arī nāvīgi ievainots. Kaut gan nē, viņu no nāves izglābj letu maģija! Tad ar Gulbeni tomēr samierinās, pēc Alvila plāna Tālivaldim apprecot Ildzes vietā Gulbenes valdnieka meitu Austru, bet Imeru uzvar karā (kara apraksts, kā autoram pierasts, uz pusi lapas). Sākumā Ildze un Tālivaldis kopā liekas laimīgi, bet krīvs neļauj viņiem precēties. Tālivaldis tam piekrīt, un šajā brīdī es sāku pārdomāt: vai viņš patstāvīgi ir pieņēmis kaut vienu gudru lēmumu? Lai nu kā, Ildze, kurai Tālivaldis tā arī nav pateicis, ka nav tēva slepkava, pazūd no skatuves. Viņu vēlāk noslīcina traks radinieks. Vēl nozīmīgs šīs grāmatas jaunievedums ir "neredzamie brāļi". Bez maz vai pirmajā lappusē mūs iepazīstina ar šiem kristiešu nindzjām, kuru esot skaitā 18 gabali, un kuri varot iejukt jebkurā sabiedrībā (pat savstarpēji pazīstamu cilvēku vidū, kas ir smieklīgi), bet kuri ir piemirsuši pamācīties valodas. Neredzamie dodas uz Prūsiju un Livoniju, trīs ar uzdevumu nožņaugt Tālivaldi. Protams, es gaidīt gaidīju, ka būs kāds aizraujošs cīniņš ar nindzjām, bet tam seko milzīga vilšanās - neredzamos vienkārši saplosa vilki, kuros ir iemiesojies miruša labieša gars. Žestu valodā šo ainu varētu attēlot ar autora vidējo pirkstu pret lasītāju. Žņaugt Tālivaldi tiek sūtīts cits trijnieks. Tālivaldim ir pienabrālis Guntis, kurš vienīgais nojauš par neredzamo pastāvēšanu, bet Guntim neviens netic. Taču veiksme - neredzamie atnāk un nogalina Gunti, lai visi redzētu, ka viņa aizdomas bija pamatotas. Ar to arī šī daļa beidzas. Otrā gāmata ir ārkārtīgi garlaicīga. Ja pēc pirmās es cerēju, ka turpinājums būs labāks, tagad es sāku gribēt, lai J. Lejiņš vairs neko savā mūžā neraksta. Kristiešu nindzju ideja nav slikta, bet izpildījums ir ūdeņains. Vēl šajā grāmatā ir biezs pārdabiskā slānis - Tālivalža burvju vanags, kaut kādi kristiešu telepāti pirmās daļas beigās, Tālivalža izglābšanās no nāves pēc divkaujas ar krīva, vanaga, haotiskas ceremonijas un zelta uguns staba palīdzību. Ja šajā grāmatā arī bija kāds zelta uguns stabs, tad tas bija Alvils, Velns parāvis! III daļa Zīmogs sarkanā vaskā: Rūnas 1198-1215 Tātad tomēr nolēmu izmēģināt laimi ar pēdējo triloģijas daļu. Trešās grāmatas galvenais varonis ir ne viens cits kā bīskaps Alberts. Viss sižets ir apmēram tāds: kristieši ar neredzamo brāļu palīdzību izraisa karu, Tālivaldis panāk mieru, kristieši sāk nākamo, Tālivaldis - atkal mieru utt. Šādā ceļā vācieši arī uzvar visus pagānus vienu pēc otra. Protams, katru reizi tiek rakstīts, ka kristiešiem tas maksājot ļoti dārgi, un viņi zaudē labākos vīrus, bet ko tas maina - Alberta stratēģija ir tā, kas darbojas, viņš šeit ir lieliskais un gudrais sižeta virzītājs. It kā kaut kāda loma ir hronistam Indriķim, kurš lēni raksta hroniku, lai atvērtu Alberta acis uz to, ko dara ordenis, pēc tam - pāvesta acis uz to, ko dara Alberts, bet viņa sižets izčākst bez kulminācijas. Ak jā, Indriķis ir sen uz klosteri aizvestais lībieša Ako dēls, kurš turklāt mīl Tālivalža meitu. Tātad varam cerēt, ka starp mums vēl dzīvo kāds seno valdnieku pēctecis Aktālvaldis, kurš vedīs tautu uz laimīgo nākotni. Neredzamie brāļi šajā grāmatā iet bojā viens pēc otra, bet jauni nāk tikai vietā, jo autors ir aizmirsis, ka viņiem kopā bija jābūt tikai 18 gabaliem. Beigu beigās Tālivaldis izgudro viltīgu plānu - viņš ies ķert neredzamos ar sevi pašu par ēsmu. Plāns izdodas - neredzamie viņam uzbrūk un nogalina, tās arī ir triloģijas beigas. Vēl amizanta vieta: vienā ainā Alberts uz kuģa tiekas ar nezināmiem ļaudīm, kas slepus valda visu pasauli un visur jūtas kā mājās. Autoram šajā brīdī prātā bija kaut kas, kas ir atskaņās ar vārdu "paraboloīdi". Tas arī viss, ko var teikt par pēdējo triloģijas daļu. Šī grāmata ir uzrakstīta labāk, jo beidzot ir jēdzīgs sadalījums nodaļās, un izlaisti visi tizlie ceremoniju un letu senvēstures apraksti. Uzkrita, ka vārdi "zīmogs sarkanā vaskā" šoreiz tekstā ir atkārtoti, kur tik vajag vai nevajag. Kopumā - lasīt tik un tā garlaicīgi. Ja arī tehniskā ziņā šī daļa tiešām bija labāka un parādīja, ka J. Lejiņš prot mācīties rakstīt labāk, tomēr tā nav daudz labāka par abām pārējām daļām, arī visas triloģijas pastāvēšanu tā neattaisno. Trešā grāmata manas domas neizmainīja, "Zīmogs sarkanā vaskā" ir makulatūra. (13 Comments |Comment on this)
Tuesday, December 20th, 2011
7:34 pm	Latvijas reģionu vēsture Sestā sekcija: "Latvijas reģionu vēsture" Protams, par "reģioniem" biežāk tiek uzskatīta Latgale (sveša, mežonīga un tikai pa pusei kolonizēta zeme). Vladislavs Malahovskis un "Koncepta pieejas iespējas lokālās vēstures pētīšanā". Runāja, saprotams, par Latgali. "Audriņi" tagad esot sugas vārds, kas apzīmējot neveiksmi (nekad neesmu dzirdējis). Sādža, sala, ciems – dažādi autori lietojot dažādus vārdus. Daudz minēja piemērus no inteneta. Gatis Krūmiņš ar "Vidzemes iedzīvotāju atmiņām kā vēstures avotu Latvijas Republikas 30. gadu vēstures pētniecībā". Stāstīja, ka ne visiem stāstītājiem var ticēt. Ir cilvēki, kas pierakstījuši savas atmiņas, bet ir stāsti, kas tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi, tie jāvērtē kritiski, tomēr atmiņas var uzvedināt uz nopietniem pētījumiem. Latvijas Avīzes lasītāji atmiņas noformulē atbilstoši avīzes virzienam. Kopumā bija labi. Tālis Pumpuriņš un "Latvijas kultūrvēsturisko apgabalu ģerboņu izveide un pielietojums (XX gs.)". Runa ir par četriem īsto novadu ģerboņiem (Pumpuriņam gan vārds "novads" nepatīk). Latvijas simbolika izcēlās no strēlnieku laika karogiem un atklātnēm – daudz kas bija prezentācijas attēlos, kuri nav redzami skaņas ierakstā. Novadu ģerboņi tika izmantoti uz atklātnēm, markām, ceļvežiem. It kā tie neesot oficiāli apstiprināti. Minēja jauno Latgales karogu, uz kura ir nepariezs ģerbonis. Sigita Šnē par "Vidzemes pilsētu ģerboņiem 20. gadsimtā". Kas viņai ar balsi? Neko pateikt vairāk nevaru. Agritas Ozolas "Tukuma muzeja ieguldījums Kurzemes reģiona pētniecībā". Kad kādas nodaļas veidojās Tukuma muzejā, un vispār, kas ir izdarīts un kas notiek. Armands Vijups par "Rietumlatvijas vēstures izpētes projektu...". Atkal nemāk runāt mikrofonā. Minēja jēdzienu "Rietumlatvija", visādas konferences un kas ir izdarīts un laists klajā. Kārlis Počs par "Hilzenu dzimtas devumu Latgales vēsturē". Patīkams stāstījums par Dagdas un Viļakas īpašnieku dzimtu. Vāciešiem esot grūti noticēt, ka tādas vāciešu dzimtas var pārpoļoties. Ilgas Cimbules "Latgales pašvaldības (1920-1934): izpēte un avoti". Minēja kaut kādu fantastiku par to, ka derēja izveidot robežjoslu bijušā Abrenes apriņķa vietā (nezina, ka tā vieta pieder Krievijai no 1945. gada?). Vēl par to, ka veidojot apriņķus bija jāpielāgo vairāk likumu nekā pārējā Latvijā. Irēnas Šaicānes "Pilsētu vēstures avoti Latvijas arhīvu fondos: Balvu pilsētas piemērs". Par Balvu skolām, un visu citu, kas saistās ar Balviem. Balvu partizānu statujā sauc ne tikai par Staņislavu, bet arī Donatu. Dmitrijs Oļehnovičs un "Latgale un latgalieši laikraksta "Tēvija" slejās: 1941-1945". Sāka labā latviešu valodā, pēc tam gāja sliktāk. Likās, ka varēja par šo tēmu arī pastāstīt vairāk. Henrihs Soms un "Novadam veltīts pētījums: saturs, specifika". Par jēdzieniem "novadpētniecība" un "reģionu vēsture" un cik atšķirīgi tie esot, un kaut ko ap to. (Comment on this)
6:07 pm	Latvija starptautiskajās norisēs Piektā sekcija: "Latvija starptautiskajās norisēs" Raimonds Cerūzis "Vācbaltieši un Latvijas ārpolitika 1920.-1934.g." Nez kāpēc nepārliecinoši par to, ka visi vācbaltieši gribēja, visi vācbaltieši domāja... bez atsaucēm. Aivars Stranga par "Latvijas un PSRS attiecībām 30. gados". Ļoti savdabīgs stāstījums, bet droši vien Strangas stilā. Vēl viņam vairāk par visu patīk stāstīt par dīvainiem gadījumiem no diplomātijas. Edvīna Šnores "Latvijas reakcija uz badu Ukrainā 1932/33.g.". Šnore nav tikai propagandas filmu autors, bet arī pētnieks. Aldas Bražūnes "Francijas faktora nozīme Latvijas starpkaru perioda ārpolitikas pētniecībā". Neko daudz par šo faktoru neatceros. Edijs Bošs runāja par "1990-to gadu pirmās puses diplomātiskās dokumentācijas arhīviem un to stāvokli Igaunijā, Latvijā un Lietuvā". Nebūtu nekas pretī, ja vien autors prastu runāt mikrofonā, nevis te virsū, te garām – tā, ka nevar jebko saprast pat divreiz mēģinot noklausīties. Lilitas Zemītes "Lielvalstu jauno un jaunāko laiku diplomātijas vēsture mūsdienu Latvijas augstskolā". Ietekmes ziņā vienkāršs un populārs darbs esot nozīmīgāks par lieliem vēsturiskiem pētījumiem. Par visādiem mītiem, galvenokārt salīdzināja Ameriku ar Angliju. Edgara Engīzera "Ārpolitisko teoriju izmantošanas iespējas Latvijas ārpolitikas pētniecībā". Nekā no tā neatceros. Argitas Daudzes referāts par "Zviedriju un Latviju Aukstā kara periodā" stāstīja par to, ka zviedri ir smirdīgi āži, kas izpaudās arī toreizējā attieksmē pret okupēto Latviju. Kristīnes Beķeres referāts "Latviešu trimdas nozīmīgākās politiskās akcijas aukstā kara periodā" bija vislabākais šajā sekcijā. Tika pastāstīts par trimdas politiskajiem pasākumiem, kas īstenībā Latvijā nav daudz zināmi. Protams, pati lielākā uzvara bija Austrālijā 1974. gadā: Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana un pēc tam panāktā atzīšanas atcelšana. Minēti arī 1968. g. Vispasaules latviešu jaunatnes kongress Rietumberlīnē, kas tika aizliegts un ar to vien sacēla lielu troksni, un Brīvības kuģa brauciens 1985. gadā. Antonijs Zunda ar "Baltijas valstu jautājuma pētniecības problēmām" stāstīja par nākotnes pētīšanas virzieniem. Jānis Taurēns ar savu "Rietumu virzienu mūsdienu Latvijas ārpolitikā..." izklausījās baigi neinteresani un amatieriski. Juris Zarāns un "20. gadsimta līgumi starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku: dokumentu saturs un mūsdienu interpretācijas". Autors ļoti aizrautīgi pastāstīja par Latvijas attiecībām ar Vatikānu. Var manīt, ka referātu skaits, no kuriem es neko neatceros, pieaug. Apspriešanā atkal atgriezās arhīvu tēma: Rihards Treijs (ja nekļūdos) no klausītāju rindām daudz ko pārmeta arhīviem par lietu nepieejamību, pat salīdzināja tā, ka Latvijas arhīvi šajā ziņā nemaz tik ļoti neatšķiroties no Krievijas. (Comment on this)
4:55 pm	Latvijas sociālā un kultūras vēsture 20. gs. Ceturtā sekcija: "Latvijas sociālā un kultūras vēsture 20. gs." Vadītājas Vita Zelče un Ineta Lipša. Saka Kristīnes Antes "Sabiedrības reliģiozitātes līmeņa noteikšanas kritēriji: Vidzeme un Kurzeme jaunajos laikos". Grūti pateikt, par ko tas bija. Līga Lapa par "Ikdienas dzīvi laukos Vidzemē un Kurzemē 1906. gadā". Kas notika pēc revolūcijas, bet vairāk par represijām, nevis ietekmi uz ikdienas dzīvi. Pieskārās arī pie represiju naudiskajiem iemesliem, neatdotiem parādiem utml. lietām. Valters Ščerbinskis par "Latvijas Universitātes studentiem starpkaru periodā...". Kaut kāda prosopogrāfiskā analīze, stāstīja, kas tas ir, bet es neatceros. Aprakstīja, cik studentu nāca no zemniekiem, cik bija luterāņu un cik katoļu utt. Helēnas Šimkuvas "Jūrniecības attīstība Latvijas Republikā: sociālie un ekonomiskie aspekti (1920–1940)" bija diezgan garlaicīgs stāstījums par visādiem tvaikoņiem, bet vismaz runāja skaidri. Irēnas Salenieces "Latvijas skolotāji vēsturisko pārmaiņu laikā (1939–1959)" par to, ka skolotāji nespēja pielāgoties pēkšņajām vēsturiskajām izmaiņām. Ineta Lipša par "Seksualitātes vēstures problemātiku un izpētes perspektīvām Latvijas 20. gadsimta vēsturē". Kā varētu pētīt šo oficiāli nepētīto tēmu. Rasa Pārpuce stāstīja par kultūras vērtībām Otrā pasaules kara laikā. Būtu labi, ja vien nepārteiktos katrā teikumā. Ko un kā vajag pētīt par minētajām vērtībām, daudzas no kurām jau ir zudušas vai izvestas. Skaidrīti Lasmani un Didzi Bērziņu ar "Kolaboracionismu latviešu kultūrā (1940–1990): process un rezultāts" neatceros vispār, varbūt nemaz nebija. Kaspars Zellis par "Propagandas izpētes problemātika un perspektīvas Latvijas vēsturē". Zellim propaganda ir ļoti tuvs temats un tajā viņš ir speciālists. Stāstīja par propagandas daudzveidību, skanēja pat, ka latviešu valodā trūkstot vārdu, lai visu šo bagātību aprakstītu. Mārtiņš Kaprāns ar "Padomju laika sociālās reprezentācijām latviešu pēcpadomju biogrāfiskajā diskursā". Ātri bēra savu tekstu, bet ko gribēja pateikt, nesapratu. Kaut kas par to, ka grib izvairīties no binaritātes. Rihards Pētersons un Mārtiņš Mintaurs par materiālās kultūras mantojumu pēc 1991. gada. Esot jādibina Kultūras mantojuma metodiskais centrs, mantojums ir jāglābj un jāļauj vēsturniekiem paust savas domas. Ojārs Skudra ar referātu "Konceptuālās (elites gribas) atmiņas un populārās (masu mediju) atmiņas Latvijas politisko un kultūras atmiņu laukā (2011)". Labais nosaukums, kurā iekavas atveras un aizveras trīs reizes! Bija savācis piemērus no Dienas un Časa par kaut kādu "skaidrojošo eliti", droši vien žurnālistiem. Par mutvārdu vēstures pētījumiem Filozofijas un socioloģijas institūtā es neatceros. Felders neuzstājās. Vispār varēja manīt, ka šo sekciju es galvenokārt laidu gar ausīm, jo daudz interesanta sev nedzirdēju. (Comment on this)
3:20 pm	Latvijas politiskā vēsture 20. gs. Trešā sekcija: "Latvijas politiskā vēsture 20. gs." Vadīja Inesis Feldmanis un Ilgvars Butulis. Nezinu, kurš, bet viens no šiem diviem sākumā pateica, ka pārējo laikmetu pētniekiem vajag nevis žēloties, ka naudas nav, bet naudu prast pareizi prasīt. Valdis Bērziņš ar "Latviešu strēlniekiem politisko pārmaiņu apstākļos". Skanēja "augstāko štābu nodevīgā rīcība", ļoti garlaicīgi atkārtoja jau zināmas lietas. Jāņa Šiliņa referāts "Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas vēstures pētniecība: virzieni un rezultāti" runāja par Padomju Latvijas dibināšanu kā Krievijas agresiju pret Latviju. Tāds secinājums gan ir ačgārns! Es pats neatbalstu ideju par Latvijas pilsoņu karu, bet komunistu pagrīdes pastāvēšana drīzāk pierāda tieši pretējo – pilsoņu kara teoriju. Ilgvars Butulis par Ulmaņa autoritārās ideoloģijas izpēti. Tarkšķēja sākumā par pētījumu virzieniem (iekšlietu, sabiedrisko lietu ministrijas arhīvos), beidza ar Ulmaņa ideoloģijas pozitīvisma aizstāvību. Amerikānis Džordans Kuks par Mazpulku skati Jelgavā 1939. gadā. Ilgi regulēja mikrofonu, tad iepazīstināja ar sevi latviski, tālāk angliski. Īsi pastāstīja, kā iesaistījies Latvijas vēsturē (viņš ir no Nebraskas, kuras universitāti ir beidzis Ulmanis). Rādīja attēlus no lauksaimniecības izstādes un ko rakstīja mazpulcēni eseju konkursā. Kārlis Kangeris ar "Vācu okupācijas laiks: zināmais, paveiktais un darāmais". Lūk, vēsturnieks, kurš izklausās pēc īsta zinātnieka. Atskaitījās pa punktiem kas bija ieplānots, kas ticis izdarīts, kādi pētījumi iznākuši ārzemēs un tamlīdzīgi. Sistemātiska pieeja. Reinis Kalniņš un "Vācu okupācijas varas lauksaimniecības politika Latvijā". Par daudz steidzās, bet citādi jēdzīgi pastāstīja par vāciešu politiku lauksaimniecībā. Ciganovs neuzstājās. Pēcreferātu diskusijā uzstājās divi ļaudis, kuri skaļi stāstīja savas atmiņas un tā abi aizņēma visu laiku līdz pārtraukumam. Pēc pārtraukuma Andis Rasums un "Nacistiskās Vācijas specdienestu slepenās operācijas – kurelieši un mežakaķi (1944- 1945): kopīgais un atšķirīgais". Referāts, kuram būtu jākļūst par šīs sekcijas mazo sensāciju, par to, kā kurelieši un nacistu mežakaķi bija organizēti kopīgi, bet pēc tam viedoklis par labu vieniem un par labu vieniem tika izmainīts trimdas propagandā. Edvīns Evarts par melno tirgu kara laikā, un kā tas mainījās preču un pārdevēju ziņā Ilze Jermacāne par Latviešiem Strādnieku un zemnieku Sarkanajā armijā kara laikā – kā tēma pētīta līdz šim, kā arī šis tas par tautību jautājumu. Jura Pavloviča "Atmiņu un mutvārdu avotu izmantošanas problēmas Latvijas PSR ikdienas dzīves pētījumos". Atstāja paštaisna cilvēka iespaidu, vismaz runāja saprotami, jokoja par Šveiku. Mēģināja izklaidēt publiku sakot, ka 1950. gadā PSRS pārstāja eksistēt. Ilga Kreituse par Latvijas politiskajām partijām pēc neatkarības atjaunošanas. Latvijas atdzimšanas partija, LNNK, Demokrātiskā centra partija, dažādas zemnieku partijas – kādas tik mums nav bijušas. Juris Prikulis runāja par "Baltijas tautsaimniecības vēstures pētnieku ieguldījumu PSRS radīto zaudējumu izvērtēšanā...". Mēģināja atbildēt skanējušajai Krievijas propagandas tēzei, ka Baltija bija dotāciju reģions. Minēja statistiku par darbaspēku Krievijā, utml. Visumā īsti nezinu, kur te bija tieši "politiskā" vēsture – parastas tēmas par 20. gs. Latvijā. (4 Comments |Comment on this)
1:48 pm	Viduslaiku un jauno laiku vēstures problēmas Otrā sekcija: "Viduslaiku un jauno laiku vēstures problēmas", vada Ilgvars Misāns un Gvido Straube. Šī sekcija darīja pasaulei zināmu, ka daži viduslaiku vēsturnieki ir pretlatviski jampampiņi. Sāka Jānis Lazdiņš ar "Latvijas civiltiesību avotiem...". Referātā galvenais jautajums – vai arī zviedru, krievu, poļu un citi laiki jāsauc par okupāciju. Andris Šnē ar "Krusta karu laikmets Austrumbaltijā: aktuālās pētniecības problēmas un perspektīvas". Cilvēks ar apnicīgu balsi, kas bija dzirdams jau iepriekšējā daļā. Indriķis Šterns esot pārāk latvisks, krustneši mūs taču tuvinājuši mūsu mūžīgajam sapnim – Eiropas savienībai, Nato un Eiro. Evas Eihmanes "Zemes kungu savstarpējās cīņas kā centrālā Livonijas viduslaiku historiogrāfijas problēma". Ļoti steidzās, bet izklausījās zinātniski. Runāja par nākošajiem pētīšanas virzieniem Livonijas pilsoņu kara laikmetam. Gustava Strengas "Jaunas iespējas vēlo viduslaiku Rīgas sociālo attiecību un etnisko jautājumu izpētē: mirušo piemiņa". Apnicīga balss, bet ne tuvu kā Šnē, runāja par mirušo piemiņas ceremonijām un ka dažādu tautu piedalīšanās tajās varētu kaut ko nozīmēt. Andris Levāns ar "Viduslaiku dokumentu izpētes jautājumi: pētniecības aktualitāte, iespējas un perspektīvas Latvijā". Sākumā pusstundu lasīja kaut ko, kas izklausījās pēc daiļliteratūras. Pēc tam kaut ko stāstīja, kāda bija ideja, ir grūti pateikt, bet emocionāli, neskaitāmas reizes atkārtoja vārdus "dāmas un kungi". Varu minēt, ka aicināja vairāk izmantot atmiņas, vēstules, dienasgrāmatas un tamlīdzīgus personiskus avotus. Tieši šis referāts atstāja vislielāko iespaidu, šoreiz ar pasniegšanas veidu. Valda Kļava ar "Reformācija Livonijā: tradīcijas un izpētes iespējas". Atkal par to, ka joma tiek pētīta nepareizi – pārāk latviski. Ik pa laikam runāja par kaut kādu izdevumu, kura nosaukumu skaļi nesauca, bet nosodīja tā kvalitāti. Mārītes Jakovļevas "Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsture: historiogrāfija un pētniecības perspektīvas". Stāstīja, kā Kurzemes hercogistes vēsture tika pētīta agrāk un kā radās mīti par hercogu Jēkabu. Kad runa par mītiem, kā parasti, klausīties bija jautri. Beidzās ar to, ka vēsture Latvijā netiek pētīta kā nākas un netiek izdoti vēstures avoti. Šeit arī minēja Vēstures arhīva nepareizo darbu, par ko sākās diskusija beigās. Andris Celmiņš un "Rīgas pilsētas arheoloģija: izpētes vēsture, problēmas un perspektīvas". Par Rīgas arheoloģisko izpēti agrākos laikos. Kopumā nebija nekā prātus tik satraucoša, kā iepriekšējās sekcijas vendi un kristietība. Galvenā diskusija sākās par citu tēmu: arhīvu darbu. Vieni uzbruka, arhīvu pārstāvis aizstāvējās; vispār liekas, ka tur ir kaut kādas iekšējās lietas, kas būtu jālabo. (3 Comments |Comment on this)
12:47 pm	Latvijas aizvēstures problēmas Septembrī beidzās Pirmais vēsturnieku kongress. Kongresa runāšanas daļa bija sadalīta sekcijās, gandrīz visas no tām var noklausīties ierakstos lapā demoshistoria.lv. Pirmā sekcija: "Latvijas aizvēstures problēmas", vada Guntis Zemītis un Andris Šnē. Sāka Ilze Loze ar "Neolitizācijas norisēm Latvijas teritorijā" – stāstīja kaut ko par ganāmpulkiem un kauliem, nevienam interesi neizraisīja. Jānis Ciglis par austrumbaltiem: stāstīja kaut ko par valodnieku secinājumu neatzīšanu. Ieteica jēdzienu "vidusbalti", kurus varētu lietot šaubu gadījumā – zemgaļiem un žemaišiem. Elīna Guščika ar "Uzkalniņu ar akmeņu riņķi rietumu un austrumu grupa...". Jauna dāma, kas nevarēja izboksterēt pašas uzrakstītos referāta vārdus. Kaut kas par uzkalniņu cīņu ar bronzas laikmetu. Antonijas Vilcānes "Jersikas loma un nozīme latgaļu zemēs aizvēstures beigās". Purpināja no lapiņas. Tas varētu būt viens no aizraujošākajiem referātiem, tā vietā bija garlaicīga statistika, kas nevarētu nevienu ieinteresēt. Svariņi varbūt ir varas simbols. Roberts Spirģis un "Kristieši pirms krusta kariem Latvijas teritorijā? Kristietības izplatība Daugavas lībiešu zemēs 11. – 12. gs.". Šis referāts pirmais vislabāk atbilda pasākumam, jo iemeta publikā kaut ko jaunu, kas tūlīt pat raisīja domas un apspriešanu. Tā ideja ir tāda, ka balti sen ir bijuši kristieši, kad atnāca krustneši. Pierādījums ir atrastā simbolika: krusts ir kristus simbols, zvaigzne ir Bētlemes simbols, pīle ir pelikāna simbols utt. Runāja jau pārliecinoši. Pēc pauzes sākās otra daļa, kurā nepiedalījās divi pieteiktie (Vijups un Asaris). Turpinājumā bija visa pasākuma nagla: Andrejs Vasks ar referātu "Vendu jautājums Latvijas aizvēsturē." Tā ideja ir vienkārša: Kurzemes lībieši ir no Vidzemes lībiešiem atšķirīga tauta, kuras nosaukums ir "vendi" – tie paši, kuri aizceļoja līdz Cēsīm. Par lībiešiem viņus esot sākuši saukt tikai XIV gs., jo viņu valoda bijusi tuvāka Vidzemes lībiešiem. Beidza Guntis Zemītis ar kaut ko nesakarīgu par "komunikācijas tīkliem" vai kaut ko tādu. Pēc referātiem bija diskusijas ar visu zinošiem tautas valodniekiem un antropologiem. Vienīgo interesi raisīja kristietības un vendu jautājums (droši vien nevar no katra referāta gaidīt kaut kādu jaunu teoriju), pie tam vendu jautājums vairāk. Vendu jautājums kopumā liekas šūts ar baltiem diegiem, pie tam, otrreiz skatot, nešķiet arī īpaši svarīgs. Versija jau var pastāvēt, tomēr autors to uzskata par jau pierādītu patiesību: kāda liepājniece jautāja, vai tagad būšot jāpārraksta vēsture, un Vasks ļoti pārliecināti apstiprināja. Protams, apspriedē skanēja mītisko venedu teorija, kas ir dibinājuši visu, no Venēcijas līdz Ventspilij. Spirģa teorija man liekas nozīmīgāka, bet man īsti nav saprotams, kāpēc krusta kari vispār tika rīkoti pret kristiešiem; pie tam, sameklēt kura katra kādreiz lietota simbola atbilstību kristietībā nav nekas īpašs, galu galā kristietība ir visas dzīves jomas aptveroša reliģija, kurai toreiz jau bija tūkstotis gadu. Kopumā trūka jēdzīgas apspriešanas, tas šiem īpašajiem referātiem būtu ļoti noderējis. Bija jūtams, ka referātu tēzes nevienam, izņemot autorus, iepriekš zināmas nebija, un klausītāji nevarēja kā nākas izrādīt savu erudīciju. (Comment on this)
12:30 am	Karote Re, kādu skaistumu kāds pārdod: (Comment on this)
Thursday, September 29th, 2011
5:21 pm	Jelgavas ielu attēli Lapā jelgavas-ielas.lv tagad ir visu Jelgavas ielu attēli. Man iepriekš likās, ka visu ielu nobildēšana ir gadiem ilgi darāms darbs, bet es to pabeidzu šovasar, pašā septembra sākumā. Protams, kāds var teikt, ka attēli nav tik kvalitatīvi, kā profesionālu fotogrāfu darinātie. Uz to es varētu teikt, ka es nekad neesmu bijis projesionāls fotogrāfs. Pie tam, profesionālu fotogrāfu ir daudz, bet šāda projekta nav nevienam. Jāpiezīmē arī, ka Google Streetview un 1188.lv ielu bildēšanas projektus šis projekts ir apsteidzis. (6 Comments |Comment on this)
Monday, August 15th, 2011
6:04 pm	Ja ir vinglemeža, var zvānit Paceplīšu ielas vietā, izrādās, agrāk bija dārzkopības biedrība (vai kā viņu) "Ceplis". Izskatās, ka ielas nosaukums no tā arī sataisīts, kaut arī paceplīšiem ar cepļiem nav sakara, tikai skan kaut kā uz to pusi. Un Sprieguma ielas sākuma gals ir bruģēts, tas man bija pārsteigums. (Comment on this)