Otrā sekcija: "Viduslaiku un jauno laiku vēstures problēmas", vada Ilgvars Misāns un Gvido Straube.

Šī sekcija darīja pasaulei zināmu, ka daži viduslaiku vēsturnieki ir pretlatviski jampampiņi.

Sāka Jānis Lazdiņš ar "Latvijas civiltiesību avotiem...". Referātā galvenais jautajums – vai arī zviedru, krievu, poļu un citi laiki jāsauc par okupāciju.

Andris Šnē ar "Krusta karu laikmets Austrumbaltijā: aktuālās pētniecības problēmas un perspektīvas". Cilvēks ar apnicīgu balsi, kas bija dzirdams jau iepriekšējā daļā. Indriķis Šterns esot pārāk latvisks, krustneši mūs taču tuvinājuši mūsu mūžīgajam sapnim – Eiropas savienībai, Nato un Eiro.

Evas Eihmanes "Zemes kungu savstarpējās cīņas kā centrālā Livonijas viduslaiku historiogrāfijas problēma". Ļoti steidzās, bet izklausījās zinātniski. Runāja par nākošajiem pētīšanas virzieniem Livonijas pilsoņu kara laikmetam.

Gustava Strengas "Jaunas iespējas vēlo viduslaiku Rīgas sociālo attiecību un etnisko jautājumu izpētē: mirušo piemiņa". Apnicīga balss, bet ne tuvu kā Šnē, runāja par mirušo piemiņas ceremonijām un ka dažādu tautu piedalīšanās tajās varētu kaut ko nozīmēt.

Andris Levāns ar "Viduslaiku dokumentu izpētes jautājumi: pētniecības aktualitāte, iespējas un perspektīvas Latvijā". Sākumā pusstundu lasīja kaut ko, kas izklausījās pēc daiļliteratūras. Pēc tam kaut ko stāstīja, kāda bija ideja, ir grūti pateikt, bet emocionāli, neskaitāmas reizes atkārtoja vārdus "dāmas un kungi". Varu minēt, ka aicināja vairāk izmantot atmiņas, vēstules, dienasgrāmatas un tamlīdzīgus personiskus avotus. Tieši šis referāts atstāja vislielāko iespaidu, šoreiz ar pasniegšanas veidu.

Valda Kļava ar "Reformācija Livonijā: tradīcijas un izpētes iespējas". Atkal par to, ka joma tiek pētīta nepareizi – pārāk latviski. Ik pa laikam runāja par kaut kādu izdevumu, kura nosaukumu skaļi nesauca, bet nosodīja tā kvalitāti.

Mārītes Jakovļevas "Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsture: historiogrāfija un pētniecības perspektīvas". Stāstīja, kā Kurzemes hercogistes vēsture tika pētīta agrāk un kā radās mīti par hercogu Jēkabu. Kad runa par mītiem, kā parasti, klausīties bija jautri. Beidzās ar to, ka vēsture Latvijā netiek pētīta kā nākas un netiek izdoti vēstures avoti. Šeit arī minēja Vēstures arhīva nepareizo darbu, par ko sākās diskusija beigās.

Andris Celmiņš un "Rīgas pilsētas arheoloģija: izpētes vēsture, problēmas un perspektīvas". Par Rīgas arheoloģisko izpēti agrākos laikos.

Kopumā nebija nekā prātus tik satraucoša, kā iepriekšējās sekcijas vendi un kristietība. Galvenā diskusija sākās par citu tēmu: arhīvu darbu. Vieni uzbruka, arhīvu pārstāvis aizstāvējās; vispār liekas, ka tur ir kaut kādas iekšējās lietas, kas būtu jālabo.