Aizvainojuma varā, Nedzeniet pēdas snaiperim, Brentes pils noslēpumi
Vēloties iepazīties ar jaunāko "triviālo" latviešu literatūru, kādreiz ķēros pie "Latvijas Avīzes" Lata romānu lasīšanas. Jaunākos katrs var atrast la.lv, ja vien zina, kā meklēt. Saprotams, izvēle krita uz piedzīvojumu un kriminālās noslieces stāstiem.

Māris Krūze, "Aizvainojuma varā", drukājās Latvijas Avīzē 2011. gada jūnijā.
Šī darba nosaukumu pilnīgi biju aizmirsis, nācās drudžaini meklēt visu grāmatu sarakstā. Tātad: galvenais varonis ir jauns cilvēks uzvārdā Cīrulis. Sižets aizsākas tā: pie Cīruļa griežas divi pazīstami gruzīnu uzņēmēji, kas grib ievest Latvijā aitas (īstenībā kaut ko aizliegtāku nekā aitas). C. griežas pie bijušās studiju biedrenes Ilonas, kas strādā izdomātas ministrijas izdomātā aģentūrā, lai tā varētu šo procesu paātrināt - visādas sertifikācijas, muitas utml., kas aizkavē aitu ievešanu no Gruzijas.
Aģentūra tikusi izveidota nesen ar Ilonas organizatorisku piedalīšanos, un viņa tāpēc cer vismaz uz direktora vietnieces amatu. Tā vietā direktora vietnieks ir kāds no ministrijas nosūtīts cilvēks, par kuru ir aizdomas, ka viņam ir vara pieņemt lēmumus apejot pašu direktoru, un tas Ilonai nepatīk. Viņa izdomā pierunāt gruzīnus iedot kukuli vietniekam, bet pati grib uzsūtīt policiju, lai par to visiem būtu sūdi.
Tik tālu man sižets patika (ja es pareizi to tagad atceros). Katram varonim neilgi pēc grāmatas sākuma ir savs mērķis, visi šie pretrunīgie mērķi kraujas viens otram virsū, un tas sola aizraujošu samezglojuma atrisinājumu. Pat divi gruzīni nav vienādi, bet atšķiras viens no otra. Es lasot nevarēju atturēties no domas - veikli izstrādāts!
Diemžēl šī kārtīgi sakrautā sižeta līniju grēda uzreiz tiek aizskalota ar idiotisma vilni. Policija ķer kukuļotājus, un viens no gruzīniem aizbēg... uzsējis lakatu un izlicies par sievieti. To ir grūti pārspēt, bet atlikušo sižeta pavērsienu stulbums arī ir ievērojams. Cīrulis nokļūst policijā un tur viņu nopratina izmeklētājs, kuram arī uzvārds ir Cīrulis. Varoņu reakcija uz to ir negaidīta - viņi brīnās par tādu maģisku sagadīšanos, it kā būtu laimējuši loterijā. Kāpēc tas vispār bija autoram vajadzīgs, nav saprotams. Pēc tam izmeklētājs bez nekāda iemesla palīdz bēgt savam uzvārda brālim, un pats arī dodas līdzi. Tā nu divi Cīruļi laižas no policijas un bandītiem, kaut arī man kā lasītājam sen vairs nav saprotams, kāpēc viņus ķer un kāpēc viņi bēg. Beidzot viņi ierodas pie Ilonas, tiek bandītu sagūstīti, bandītus tūlīt pat nošauj ieradusies policija un stāsta beigas. Tā kā uzmanību es biju zaudējis jau sen, neko vairāk neatceros.

Maija Pohodņeva un Modris Pelsis, "Nedzeniet pēdas snaiperim", drukājās 2011. gada oktobrī un novembrī.
Šeit ir vērts pievērsties grāmatas laikraksta galviņas ilustrācijai.

Tajā izcils ir viss: gan nedabiskā sievietes poza, gan pagarinātais elkonis, gan plaukstas trūkums. Īpašu vietu ieņem uz zaļa paklājiņa lidojošs jūrascūķis, kas lepni raugās kaut kur tālumā (tiesa, pēc sižeta bija jābūt diviem). Visu cieņu māksliniecei Andrai Otto.
Sižets: snaiperis šauj nost pašvaldību deputātus. Policistiem vienīgais pierādījums ir retas jūrascūkas spalva, un tā viņi meklē, meklē (staigājot pa izdomāto Jāņpili un vaicājot dažādiem cilvēkiem), kamēr atrod, kur snaiperis dzīvo. Snaiperis aizbēg un galvenais varonis zvēr, ka kādreiz viņu dabūs rokā. Beigas.
Snaipere ir sieviete, ko, protams, varēja nojaust katrs, kurš paskatījies uz virsraksta noformējumu, un skata punkts ik pa laikam lēkā no policistiem uz snaiperi un atpakaļ. Nevar teikt, ka tas padara lasāmvielu aizraujošāku - ja policisti vismaz garlaicīgi runājas ar pilsētas iedzīvotājiem, tad snaipere savas nodaļas pavada iekšējās pārdomās par cilvēka dabu.
Grāmata uzrakstīta ir prasmīgi - autori ir žurnālisti - bet pēc izlasīšanas rodas sajūta, ka viss gabals bija pilnīgi nevajadzīgs. Kāda no tā bija jēga? Sižetu varēja pārstāstīt vienā teikumā. Nu jā - dzīvē tā bieži arī ir, ka kaut kas notiek, aizsākas, risinās, bet beigās izčākst nekurienē. Taču kāda jēga izvēlēties tādu dokumentālu hroniku stāstam?
Anotācijā bija rakstīts, ka snaiperis šaujot korumpētus pašvaldības ierēdņus, radot iespaidu, ka grāmata ir par tautas atriebēju, kuram ir apnikusi korupcija. Tā būtu bijusi laba ideja. Īstenībā grāmatā snaipere ir nolīgta šaut tos noziedzniekus, kuri ir apzaguši lielākus noziedzniekus, un darbojas bez jebkādiem morāles kodeksiem. Man tā liekas garām palaista iespēja uzrakstīt jēdzīgāku stāstu par to ūdentiņu, kas sanācis autoriem.

Andris Puriņš, "Brentes pils noslēpumi" drukājās 2012. gada martā un aprīlī.
Puriņa "Bezrūpīgie ceļotāji" man kādreiz patika. Neko vairāk par autoru gan nezinu, bet izrādās - viņš ir ražīgs "Lata romānu" autors un arī šī grāmata ir kaut kurš turpinājums kaut kam kādreiz aizsāktam. Galvenais varonis ir dārznieks Aleksis, kurš ir arī rakstnieks (ak vai), sēž bez darba, bet tad dabū darba piedāvājumu no Brentes pils īpašnieces (tur viņš jau ir strādājis iepriekšējās grāmatās). Tad arī sāk atklāties nosaukumā minētie noslēpumi - dīvaini ļaudis, dīvains pārremontēts pagrabs, kurā vairs nevienu neielaiž, un citas dīvainības.
Šīs grāmatas autors atšķiras no diviem iepriekšējiem ar to, ka ir pieredzējis rakstnieks un daudz maz zina, ko dara. Piemēram, viņš ik pa laikam prot uzrakstīt spilgtus varoņus - pretīgo apsargu Smuidri, sīkzobaino, Aleksī ieķērušos pārvaldnieci Mairu, noslēpumaino pagraba iemītnieku Deniju u.c. Šie arī spēlē Aleksi kā futbolbumbu šurp un turp, veidojot viņa sižetu - galvenais varonis pats neko tādu nespēj. Maira grib izrakt dimantus, kas palikuši no iepriekšējās grāmatas, Smuidris grib uzzināt, kas notiek pagrabā, pils īpašniece grib adoptēt Alekša bērnus. Kāda velna pēc Aleksis piedalās šajā trakonamā, autors nemāk izstāstīt, bet viņš piedalās.
Autors paņem šīs sižeta līnijas, vadā apkārt un ieved katru savā strupceļā. Tāda sajūta, ka viņš, vajadzības spiests, bija izlēmis sākt rakstīt šo grāmatu, izdomāja, kā to aizsākt, bet tā arī neizdomāja, kā pabeigt. Es redzēju divus stāstus, kas varētu būt pastāstīti - viens par divām trakām sievietēm, no kurām viena grib Aleksi, bet otra Alekša bērnus, kā pēc nolaupa viņa grūto sievu, otrs par slepeno ģenētisko laboratoriju pils pagrabā. Katrs no šiem stāstiem būtu atsevišķas grāmatas vērts, bet autors ir tos sametis kopējā katlā. Sieva tiek nolaupīta ne no šā, ne no tā grāmatas beigās un tūlīt arī atrasta. Laboratorija - galvenā sižeta centrs - pati aizvācas no pils nezināmā virzienā, jo nevar izturēt Brentes trakonamu. Denijs, kurš pie tam ir puszvērs un triju cilvēku slepkava, arī tiek aizvests līdzi nesodīts par slepkavībām, pat, autoraprāt, izraisot lasītāja žēlumu.
"Lata romānam" ir vairāki savi autori, kuri publicējas gandrīz tikai šajā sērijā. Mana versija - dažiem no viņiem sērija ir tāds vieglas naudas iegūšanas līdzeklis, kam var nosūtīt uz ātru roku uzrakstītu darbu, ko tik un tā publicēs un apmaksās. Tieši šādu iespaidu Brentes pils noslēpumi atstāj.

Tāds man ir viedoklis par pēdējā laikā Latvijas Avīzē nodrukātajo nenopietno daiļliteratūru. Visu vieno aptuveni tāda doma - garām palaista iespēja izstāstīt neparastu, agrāk nedzirdētu stāstu.