Ceturtā sekcija: "Latvijas sociālā un kultūras vēsture 20. gs."

Vadītājas Vita Zelče un Ineta Lipša.

Saka Kristīnes Antes "Sabiedrības reliģiozitātes līmeņa noteikšanas kritēriji: Vidzeme un Kurzeme jaunajos laikos". Grūti pateikt, par ko tas bija.

Līga Lapa par "Ikdienas dzīvi laukos Vidzemē un Kurzemē 1906. gadā". Kas notika pēc revolūcijas, bet vairāk par represijām, nevis ietekmi uz ikdienas dzīvi. Pieskārās arī pie represiju naudiskajiem iemesliem, neatdotiem parādiem utml. lietām.

Valters Ščerbinskis par "Latvijas Universitātes studentiem starpkaru periodā...". Kaut kāda prosopogrāfiskā analīze, stāstīja, kas tas ir, bet es neatceros. Aprakstīja, cik studentu nāca no zemniekiem, cik bija luterāņu un cik katoļu utt.

Helēnas Šimkuvas "Jūrniecības attīstība Latvijas Republikā: sociālie un ekonomiskie aspekti (1920–1940)" bija diezgan garlaicīgs stāstījums par visādiem tvaikoņiem, bet vismaz runāja skaidri.

Irēnas Salenieces "Latvijas skolotāji vēsturisko pārmaiņu laikā (1939–1959)" par to, ka skolotāji nespēja pielāgoties pēkšņajām vēsturiskajām izmaiņām.

Ineta Lipša par "Seksualitātes vēstures problemātiku un izpētes perspektīvām Latvijas 20. gadsimta vēsturē". Kā varētu pētīt šo oficiāli nepētīto tēmu.

Rasa Pārpuce stāstīja par kultūras vērtībām Otrā pasaules kara laikā. Būtu labi, ja vien nepārteiktos katrā teikumā. Ko un kā vajag pētīt par minētajām vērtībām, daudzas no kurām jau ir zudušas vai izvestas.

Skaidrīti Lasmani un Didzi Bērziņu ar "Kolaboracionismu latviešu kultūrā (1940–1990): process un rezultāts" neatceros vispār, varbūt nemaz nebija.

Kaspars Zellis par "Propagandas izpētes problemātika un perspektīvas Latvijas vēsturē". Zellim propaganda ir ļoti tuvs temats un tajā viņš ir speciālists. Stāstīja par propagandas daudzveidību, skanēja pat, ka latviešu valodā trūkstot vārdu, lai visu šo bagātību aprakstītu.

Mārtiņš Kaprāns ar "Padomju laika sociālās reprezentācijām latviešu pēcpadomju biogrāfiskajā diskursā". Ātri bēra savu tekstu, bet ko gribēja pateikt, nesapratu. Kaut kas par to, ka grib izvairīties no binaritātes.

Rihards Pētersons un Mārtiņš Mintaurs par materiālās kultūras mantojumu pēc 1991. gada. Esot jādibina Kultūras mantojuma metodiskais centrs, mantojums ir jāglābj un jāļauj vēsturniekiem paust savas domas.

Ojārs Skudra ar referātu "Konceptuālās (elites gribas) atmiņas un populārās (masu mediju) atmiņas Latvijas politisko un kultūras atmiņu laukā (2011)". Labais nosaukums, kurā iekavas atveras un aizveras trīs reizes! Bija savācis piemērus no Dienas un Časa par kaut kādu "skaidrojošo eliti", droši vien žurnālistiem.

Par mutvārdu vēstures pētījumiem Filozofijas un socioloģijas institūtā es neatceros.

Felders neuzstājās. Vispār varēja manīt, ka šo sekciju es galvenokārt laidu gar ausīm, jo daudz interesanta sev nedzirdēju.