Kuršu vikingi, Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla
Nolēmu izlasīt romānu "Kuršu vikingi", kurš man kādreiz ļoti patika. Arī tagad lasot, šī grāmata liekas diezgan laba. Grāmata izrādījās biezāka nekā izskatījās - tajā ir 400 lappušu, pie tam katrā 300-350 vārdu. Jāsaka, "Kuršu vikingi" dažbrīd likās arī nedaudz liekvārdīgi. Grāmata ir romāns par senajiem kuršiem, pie tam atsvaidzinošā veidā par IX gadsimtu, galvenie varoņi ir Jūrpils valdnieks Lokers un viņa brālis Andis.

Lokers ir valdnieks, kareivīgs un nežēlīgs, kad vajag; Andis ir viņa galvenais inženieris - viņš taisa laivas un lādes, vada nocietinājumu būvi. Abiem brāļiem ir māte Dote. Otra dinastija ir vecā karaspēka vadoņa Tontegodes ģimene, viņa dēls Valdūns un meita Dinge. "Vienmēr priecīgā Lokera draugaļa Dinge", kā apmēram rakstīts grāmatā. Vispār, grāmatā ir daudz vārdu ar "o", Dote, Lokers, Dorns, Loķis utt., par kuriem nav saprotams, kā tos vispār pareizi izrunāt. Autori arī lieto īpatnēju apvidvārdu - klangas, snāķus, āziņus, ķerpjus, denktumus un ko tik vēl ne - tik lielā daudzumā, ka nav nekādas vēlēšanās uzmeklēt to nozīmes. Bet tas ir ļoti labi un stāstam atbilstoši. Tas iekļaujas sensenču pasaules aprakstā, kur dreļļu dzīvības nav nekā vērtas, tikumi ir diezgan brutāli, iztikas iegūšana ir braukšana jūrā.
Vēl starp kaut cik svarīgiem varoņiem ir zintniece Varigerbe. Bet ir arī īstie zintnieki - krīvi, kuri ir svarīgāki par Varigerbi. Viens no varoņiem ir Smilšu Pēteris - vietējais pajoliņš ar lielu mīlestību pret smiltīm, kurš dažreiz ir asprātīgs, bet dažreiz uzrodas vajadzīgajās vietās tik bieži, ka sāk kaitināt.

Grāmata sākas ar Lokera atgriešanos no sirojuma Dānijā, no kura viņš cita starpā atved svarīgus gūstekņus: sakautā dāņu valdnieka meitu un tās kalponi, gudru dienvidnieku ar arfu, abu pirmo audzinātāju, un nerunīgu ievainotu dāni no valdnieka galma. Karaļa meitu sauc Sigrīda, viņas no kuršiem cēlušos kalponi - Alda, un uzreiz ir saprotams, ka viņas abas ir samainījušās vietām. Par to ir pilnīga skaidrība jau no paša sākuma, autori izdara tik raupjus mājienus, ka noteikti negrib, lai mēs par to šaubītos.
Divas gūsteknes, divi brāļi - te viss labi saskan. Nevajag aizmirst, ka līdz šim Lokeram ir sakars ar Dingi, un gan viņa, gan Tontegode cer, ka tieši viņa kļūs par valdnieka sievu. Ko tas dos pašam Tontegodem un ģimenei, nav īsti skaidrs, viņi tāpat ir pietiekami cienījami un bagāti. Lokeram ir cits plāns - viņš grib precēt Dānijas valdnieka meitu Sigrīdu, tādā veidā viņa bērni būs valdnieki pār Dāniju. Te ir vissvarīgākā doma grāmatā - kuršu valdnieks Lokers grib pacelties augstāk par savu stāvokli un kļūt tikpat varens un varenāks, kā citi Eiropas valdnieki.
Gudrais gūsteknis Hadings kļūst par Anda drelli, un turpmāk abi nešķiras. Kad mēs sakām Andis domājam Hadings un otrādi. Vēl Hadings palīdz būvēt lielo kuģi, ko ir pasūtījis Lokers. Hadings grāmatā spēlē visgudrā, vispieredzējušā skolotāja lomu un viedi dod mīklainas atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr tas Anda "Bet saki, Hading, kāpēc..." drīz vien sāk apnikt.
Plānu precēt Sigrīdu Lokers pagaidām slēpj no citiem. Lokers nosūta Valdūnu, kurš pats grib precēt Sigrīdu, uz Kuršu kāpu tirgoties, bet Andi un Hadingu sūta uz Birku pie zviedru karaļa Ūlava, lai tas tiek ielūgts uz Lokera kāzām ar Sigrīdu. Andis aizbrauc un dabū atbildi no Ūlava, ka tas ieradīšoties, tikai pavasarī, uz raudzībām. Vēl Ūlavs uzdāvina trīs akmeņus ar savas dzīves aprakstiem, uz viena ir noslēpumains teksts "gaidi - nākšu". Jūrpilī pa to laiku atnāk ziņa, ka Valdūns ir nogalināts atpakaļceļā. Vārdu sakot, viss nokārtojies pats no sevis, Lokers apprec Sigrīdu (nezinot, ka viņa ir Alda).
Pavasarī Lokers sūta Andi uz Apūles pili nostiprināt tās mūrus, bet tad sākas lielas nelaimes. Lokera bērns piedzimst nedzīvs, atbrauc Ūlavs, bet izrādās, ka viņš brauc ar karu, ne ciemos. Lokers izbēg no Jūrpils, bet tad zviedri aplenc Apūli un kuršiem nākas atpirkties, lai tiktu no viņiem vaļā. Beigās visi nesvarīgie cilvēki ir miruši, Hadings tiek palaists brīvībā un aizceļo, Andis ar Aldu (tagad zinot, ka viņa ir Sigrīda) aizjāj uz austrumiem, Lokers ar Smilšu Pēteri paliek atjaunot Jūrpili. Tādas skumji priecīgas beigas.

Kā jau tas mēdz gadīties, arī par šo grāmatu radās sajūta, ka tā varēja būt labāka. Galvenais varonis Andis sanācis bezpersonisks vai pareizāk, viņa personība mētājas šurp un turp, te viņš ir varonīgs lāču un lūšu mednieks, trakā dreļļa Berserka dūrējs, te Hadinga klātbūtnē pārvēršas par bezpalīdzīgu desmitgadnieku. Autoriem arī nav īsti izdevies parādīt notikumu mērogu - Lokers ir Piemares valdnieks, bet izklausās, ka viņš ir tikai kāda ciema vecākais. Intriga ar gūstekņu samainīšanos ne pie kā nenoved un neko sižetā neizmaina. Kad Andis atrodas Birkā, var redzēt, ka autori ir dabūjuši kādu sīku grāmatu par Birku viduslaikos, jo pēkšņi sāk nogurdināt lasītāju ar visādām Kūghamnām, Salviksgropenām, Mēlariem un tamlīdzīgu garlaicību. Nebūtu slikti, ja viņi tāpat aprakstītu Jūrpili! Kāpēc Ūlavam bija vajadzīgs akmens ar brīdinājumu, ka viņš ieradīsies, nepalika skaidrs. Vispār, pēdējā grāmatas daļa no zviedru uzbrukuma līdz beigām, ir ļoti sasteigta, tā iekļaujas pēdējās 50 lappusēs - jo dīvaināk, tā kā pārējo grāmatu gribas saīsināt bez maz vai par pusi.
Tomēr daudzas lietas autoriem ir izdevušās. Tēli rīkojas ticami (izņemot Andi), ir radīts tāds senās pasaules tēls, kas izklausās pietiekami ticami, pie tam autori nav iekrituši nekādu stereotipu būšanās. Pat baltā Likteņzirga motīvā, kuram ir jābūt, liekas, katrā darbā par senvēsturi, viņi atrod, kā to izdarīt oriģināli - zirgs uzkāpj uz zobena ar abām kājām, kas nozīmē, ka lēmums ir jāatliek.
Vārdu sakot, grāmata ir laba. Vismaz salīdzinot ar "Zīmogu sarkanā vaskā" šī nav makulatūra. No otras puses - saīsināt vārdu skaitu derētu. Abi autori ir vēl kaut ko rakstījuši, tai skaitā nesen, martā, iznācis "Viestura zobens". Lūk, par to man gan ir lielas šaubas. Spriežot pēc pieejamā fragmenta izdevniecības lapā un Ulda Dumpja lasītajiem fragmentiem radio, to pirkt nemaz nav vērts - tajā ir sakopots viss vientiesīgākais un bērnišķīgākais no "Kuršu vikingiem".