pajautā! - jautājums ticīgajiem cilvēkiem

Uzskatu sevi par ticīgu, atļaušos atbildēt.

Caur klasiski seklu pusaudža vecuma krīzi, kad iestājās brīdis "neviens mani nesaprot, pat līdzbiedri ne". Pa rokai patrāpījās reliģija, kurā bija pilnībā aprakstīts mans pasaules skatījums un sapratu, ka neesmu vientuļš savās pārdomās.

Mūsu ticībā visa veida ciešanas ir tikai ļoti egoistisku cilvēku galvās(nu, ok, tā ir pabrīva interpretācija).

Kļuvu ticīiga caur tikšanu pie gribētā, palūdzot to Dievam. Bet diemžēl, šī bērnišķā ticība ir tuvu izsīkumam, paskatoties, kas notiek apkārt un nesaprotot par ko Dievs, ja tāds ir, mums to nodara. Aj, es noteikti nevēlos saņemt atbildi uz šo jautājumu Cibā, ja nu kas :D

Neesmu reliģiski audzināta. Pusaudža gados sevi saucu par ateistu, bet vēlāk, ap gadiem 18 drīzāk sāku sliekties par labu vārdam 'agnostiķis'. Un kaut kādā mērā sevi šai kategorijai pieskaitu joprojām (t.i., 5 gadus vēlāk), tomēr man līdz šim brīdim ir izveidojusies vistai jūtama pārliecība izjūta, ka ir kaut kas vairāk par taustāmo realitāti. Ka ir vēl, ir vairāk, tas ir kaut kas, kas mums visu ko dod un mūs māca un attīsta. Es zinu, ka kaut kas lielāks ir, un aizvien vairāk to piedzīvoju sev apkārt un sevī.
Un nonācu tur.. laikam jāsaka, ka caur mīlestību (kas manā šībrīža izpratnē =Dievs=iedvesma, tāda trīsvienība) un aizliegtajām vielām.

Lielās ciešanas - nebiju par to tā daudz domājusi, tomēr iepriekšminētais variants par egoismu izklausās tāds, kuram es varētu piekrist. Atslēdzoties no egoisma, gan pozitīvās, gan negatīvās pasaules norises labi un pieņemami ierakstās visā pasaules dzīves kontekstā, tāda saldskāba, bet pieņemama, apmierinoša izjūta.

intelektuālā ceļā, srsly?

srsly?

Vai jautājums ir arī (ticīgiem) cilvēkiem, kas ticību nestaidzina reliģijas pavadā?

Īsos vārdos:

manuprāt ticība ir enerģija / nodoms / uzmanība, ko veltī konkrētai lietai. Uzmanības koncentrēšana & patērēšana ir vērtīgs piemērs ne-materiļai enerģijai, kas tiek apkopota konkrēta mērķa vārdā.

Un vēl - ticība man saistās arī ar sūru darbu idejas/vajadzības vārdā. Negrūst visu "Dieviņam uz pleciem", bet cilvēcisko spēju robežās darīt pašam. Sākumā samazinot negatīvo devumu no savas puses (tas ir, samazināt piem bailes, skaudību, alkatību, sevis & citu nīšanu). Ar laiku - vairojot sevī & dodot citiem mīlestību, pārliecību, prieku, iedvesmu.

Nodoms - vārdi/valoda/afirmācijas - aktīva rīcība. Man šķiet, ka šādā triādē tas vislabāk darbojas rietumnieku vidē.

Arī reliģija ir gana laba prakse & instruments, ar to atšķirību, ka tai ir jābūt nepārtrauktai praksei bez fundamentālisma.

Ja nereliģiski, tad man ir ko teikt. Daudz. Kad būšu pie datora, centīšos atcerēties ktk iekomentēt.
Bet ja nu kas mani var satikt arī dzīvajā, parunāt par šo tematu. (it īpaši, ja man ir slinkums drukāt :D papļāpāt par šādām lietām ir interesantāk)

kristīta un reliģiski audzināta tiku jau bērnībā, gan ne pārāk fanātiski, īpaši neiedziļinoties dogmās varbūt tādēļ, ka vecāki paši bija nesen kristīti, turklāt dažādās konfesijās. pati reliģiju sāku praktizēt, uzsākot patstāvīgu dzīvi. tā bija iekšēja nepieciešamība, kuru grūti pamatot. ticība padziļinājās lielās ciešanās pēc drauga nāves un tai sekojošas personības krīzes, kad neviens nevarēja palīdzēt. /neprotu īsti izskaidrot, ja mēģināšu, iznāks kā kaismīgajiem sludinātājiem, kas ir garlaicīgi, banāli un absurdi/
manā ticībā lielās ciešanas ierakstās diezgan vienkārši. reliģija diezgan lielā mērā pamatojas uz to, ka Dievs ir transcendentāls (cilvēka prātam neaptverams, neizprotams, bezgalīgi neierobežots), cilvēka prāts un intelekts ir ierobežots, ne visu mēs saprotam, ne visu izprotam pareizi (nepagalvoju, ka reliģija un ticība izslēdz prāta un intelekta līdzdalību. tā nav). ne vienmēr tas, ko mēs gribam un daram nāk par labu mums pašiem, apkārtējiem un citiem. Dievs katram cilvēkam devis brīvo gribu, ko daži autori traktē kā lielāko dāvanu un lāstu, jo šī brīvā griba ietver izvēli dzīvot bez Dieva. diezgan bieži lielās nelaimes un ciešanas ir cilvēka nopelns. ciešanas vēl neizslēdz Dieva klātbūtni un atbalstu
grūti jau to formulēt, turklāt sobrīd man nav daudz laika lai izteiktos

Man laikam pretējs gadījums. Tiku reliģiski audzināta, bet ļoti ātri pievērsos ezotērikai (no 9-10 g.vecuma). Uztveru cilvēku kā dvēseli ar mirstīgu ķermeni un dzīvi kā mainīgu parādību, kur ideāls būtībā nav sasniedzams.

Nezinu vai skaitos ticīga, ticu, ka kaut kas ir, bet vai tas ir Dievs vai kāds savādāks spēks - šādus jautājumus nešķetina. Man pietiek ar faktu, ka tur ārā kaut kas ir. Neticu, ka Dievs mums palīdz vai ko dod, ticu, ka viss sākas no domas, domām ir spēks.
Bet tas neizslēdz momentu, ka reizēm man gribās iet uz baznīcu, jo man patīk baznīcas atmosfēra, miers, ērģeļu mūzika.

Mana ģimene nav ticīga, bet vecmāmiņa ir katoliete un vienmēr man mācija skaitīt lūgšanas vakaros, un brīžos kad ir slikti vai bail.

Lielas ciešanas manā skatījumā ir vai nu karma vai "šit happens" — pasaule (esamība?) ir pilna ar visādiem draņķiem, kas tā vien raujas sačakarēt iepriekš izdomāto karmas atstrādes scenāriju. Tāpēc var gadīties, ka cilvēks labs, iepriekšējās dzīvēs arī bija labs, bet tagad neiet nu nekādīgi. Tad tik pie dziednieka uz tīrīšanos un magnētu noņemšanu, un scenārija atjaunošanu...