pajautā! - jautājums ticīgajiem cilvēkiem

kristīta un reliģiski audzināta tiku jau bērnībā, gan ne pārāk fanātiski, īpaši neiedziļinoties dogmās varbūt tādēļ, ka vecāki paši bija nesen kristīti, turklāt dažādās konfesijās. pati reliģiju sāku praktizēt, uzsākot patstāvīgu dzīvi. tā bija iekšēja nepieciešamība, kuru grūti pamatot. ticība padziļinājās lielās ciešanās pēc drauga nāves un tai sekojošas personības krīzes, kad neviens nevarēja palīdzēt. /neprotu īsti izskaidrot, ja mēģināšu, iznāks kā kaismīgajiem sludinātājiem, kas ir garlaicīgi, banāli un absurdi/
manā ticībā lielās ciešanas ierakstās diezgan vienkārši. reliģija diezgan lielā mērā pamatojas uz to, ka Dievs ir transcendentāls (cilvēka prātam neaptverams, neizprotams, bezgalīgi neierobežots), cilvēka prāts un intelekts ir ierobežots, ne visu mēs saprotam, ne visu izprotam pareizi (nepagalvoju, ka reliģija un ticība izslēdz prāta un intelekta līdzdalību. tā nav). ne vienmēr tas, ko mēs gribam un daram nāk par labu mums pašiem, apkārtējiem un citiem. Dievs katram cilvēkam devis brīvo gribu, ko daži autori traktē kā lielāko dāvanu un lāstu, jo šī brīvā griba ietver izvēli dzīvot bez Dieva. diezgan bieži lielās nelaimes un ciešanas ir cilvēka nopelns. ciešanas vēl neizslēdz Dieva klātbūtni un atbalstu
grūti jau to formulēt, turklāt sobrīd man nav daudz laika lai izteiktos