Nu no visām dienām, taisni šodien man jāsadomā uzvilkt kleita, braukt ar riteni uz darbu un beidzot sadūšoties izbraukt roundabout sastrēgumstundā. Kā pēros iekšā, kā neredzēju, ka mašīna nāk, sabijos, kleita aizķērās aiz sēdekļa un ar slaidu loku iegāzos smiltīs, puķainajai kleitai noplandot. Un pašai pēc tam tādi smiekli - vāļājos kā nepieskaitāma pa zemi, asarām acīs.
Es apņemos pāris mēnešos pievarēt šo velo braucienu - 70 kilometri. Pieļauju, ka pieredzējušiem velosipēdistiem tas nekas nav, bet man tā ir liela lieta. Šodien izklaides pēc izbraucu līdz zaļajam pleķim kartē (starts aptuveni pie zaļā ričuka simbola) un atpakaļ, pa ceļam ar vienu roku safilmējot drebelīgu telefona video, cik skaisti saule rotājas kartupeļu laukos, un safotografēju zirdziņus, kuri ganījās pie upītes. Kopā 11 kilometri. Es domāju, ka izdosies, ne?
Un draudziņam vienā tiešām ir taisnība - sports ir vislētākā un labākā izklaide pasaulē. Un sniedz daudz prieka, labsajūtas un labu izskatu. Nost ar mājās sēdēšanu!
Darbā rītdien svarīga sapulce par darba struktūras reorganizāciju, kas nozīmē, ka viss var ļoti mainīties, ka strādāšu citā nodaļā ar citiem cilvēkiem, bet man viss pofig. Ārā spīd saulīte, atnācu mājās, ar Elu dārzā patrenējos lakrosa piespēles un nevaru sagaidīt ceturtdienu - eju uz pirmo treniņu pēc gandrīz gada pauzes. Šoreiz gan meiteņu komandā. Bail? Ļoti! Bet jāsaņemās.
Es tiešām mazliet nesaprotu dažu cilvēku loģiku ebayā. Bido jau nezin cik stundas iepriekš vairāki cilvēki savā starpā. Nu kapēc tā ir jādara? tāpat viss notiks pēdējā brīdī. Tādā veidā tikai paceļas cena. Skatījos, skatījos 8 pēdējās minūtes kā trīs tur ņēmās ap kurpēm visu laiku, pienāca pēdējās 5 sekundes, biju izdomājusi cik ir mana latiņa, cik gribu tērēt, un uzliku. Vinnēju. Un pat zem savas latiņas. Zinu, ka bieži tās ir automātiskas cenu uzskrūvēšanas, bet nu ja kaut kur patiešām ir tik dumji cilvēki, tad man nav ko teikt.
Man liekas, ka Ela šodien mēģināja veikt masveida slepkavību, tikai piemirsa izslēgt sevi no nogalināmo loka. Viņai atkal kārtējā diēta - šoreiz tāda, kur visu laiku jāēd proteīns (es jau iesmēju, ka viņa nedrīkst veikt nekādas aktivitātes, savādāk uzkačās masu). Tad nu viņa pusdienlaikā aizgāja nopirkt Indijas riekstus. (proteīns ta jā, bet tur tak tie tauki arī, es nez cik tas pareizi, bet es vairs neatļaujos spriest par viņas diētām, pēc tam, kad mēnesi no vietas viņa ēda tikai naturālo jogurtu). Atnākusi atpakaļ, viņa sazin kapēc bija dikti devīga - pati sataisīja mazas papīra tūtītes un iedeva riekstus man, Džimam un mūsu menedžerim Mārtinam. Man Indijas rieksti dikti garšo, noriju vienā rāvienā. Pēc kādām 15 minūtēm vēders uzpūtās kā bumba, bet man vienmēr vēders kā bumba un kaut kas sāp, tapēc nemaz nepievērsu uzmanību. Bet pēc brīža pamanīju, ka Ela arī tāda bāla vaigā palikusi, izrādās viņai arī vēders tā sapūties, ka nevar pakustēties. Abas šausmās saskatījāmies un reizē pagriezām galvas, lai redzētu, ka pat Džima vēders sprāgst ārā no krekla! Mārtins savus riekstus vēl nebija apēdis, tapēc atļāvāmies tos fiksi viņam atņemt. Lieki teikt, ka turpmākā pusstunda pagāja uz tualetes apmeklējumu, vaidēšanas un Rennie izdalīšanas nots. Un visam pa virsu, pēc kādas stundas mutē parādījās tik rūgta garša, ka visiem gribējās vemt. Kas ar tiem riekstiem bija, nav ne jausmas, bet izsmējāmies gan ne pa jokam.
Pateicoties draudziņam, esmu ļoti aizrāvusies ar futbolu. Tas ir vienreizēji, cik ļoti futbols ir britiem asinīs, un kādas emocijas tas viņos izraisa. Un es nespēju noticēt, ka man futbols ir kādreiz licies neinteresants. Premjerlīgas sezona beidzās vakar, par lielu nelaimi angļu vīriešiem, kuri nezinās kur likties līdz augustam, kad sezona atkal atsāksies. Pēdējās nedēļās, gandrīz katras brīvdienas mani varēja sastapt krogā, skatoties kārtējo spēli. Es vēl joprojām neesmu izšķīrusies par kuru komandu fanot, bet man noteikti ir crush uz Manchester City menedžeri Roberto Mancini, par ko tieku briesmīgi apsmieta darbā :D Jo viņš ir vecs kā pasaule, bet nu manās acīs viņam ir tāds šarms, ka es nezinu kur likties. Katru reizi, kad viņu rāda pa televizoru, esmu kā piekalta ar pavērtu muti, un vakar biju tik laimīga, kad MC uzvarēja premjerlīgu, ka mans draudziņš mani gandrīz iekaustīja, jo viņu ģimenes tradīcija ir fanot par QPR, kuri gandrīz izkrita no premjerlīgas, un palika pēdējā vietā.
Mazliet sadzēros. Bet ir par ko. No 1. jūnija mani pieņem pastāvīgā darbā pa tiešo. Vairs nekādas aģentūras un mūžīgās neskaidrības. Ok, ir pārbaudes laiks uz 3 mēnešiem, bet es par to neuztraucos, es zinu ko es daru. Tikai tagad būs stulbais caurums ar naudām un jāmācās no jauna menedžēt savas finanases - algu maksās reizi mēnesī, ne nedēļā.
Un paštaisītas smilšu mīklas, kas kūst uz mēles.
Es atkal par šo tēmu, bet nu kaut kā sakritis laiks, ka liels vairums paziņu sadzemdējušas ap šo laiku. Un nu tik sociālie portāli plīst pušu no tām bilžu čupām. Un es šito nesaprotu - kā var likt simtiem bilžu ar nesen dzimušu bērniņu? Kā var vispār šādā laikā, kad bērniņš vēl vājš un sargājams, likt pa puspasauli bildes? Kas gribēs nāks apskatīsies, bet cik visādu skauģu un ļaunu cilvēku nav uz šīs pasaules, kuriem pilnas galvas ar negatīvām domām un ļauna vēlējumiem. Smejaties vai ne, bet es tādām lietām ticu. Un lai man piedod visas māmiņas, labi, bērniņš ir skaisti, bet nevienam neinteresē 175 bildes ar guļošu zīdaini visos rakursos. Vienreiz pateica, ka jauks, nu cik vēl var izrādīties? Katrai mātei savs bērns skaists, bet ne jau visai pasaulei arī. Un kas tā vispār par modi, ka neaizdomājas, ka arī tas bērns ir cilvēks, un tas, ka pašam patīk atskaitīties par visām savas dzīves gaitām internetā, nenozīmē, ka tas jādara arī par kādu citu, īpaši vēl runājot bērna vārdā a.k.a. mīlu mammīti! (šitās mammītes vispār gribās nošaut)
Piedodiet, ja šodien esu negatīva, jā, man nav bērnu, es neko nesaprotu, ārā līst un man ir slapja pēcpuse. Un esmu laimīga, ka piedzimu 80tajos, ka neviens manas bildes nevarēja likt internetā.
Un vispār, es esmu ļoti, ļoti dusmīga šodien uz visu pasauli - jau pirmajā rīta pusstundā pamanījos mest savu iPodu pret sienu. Šitāds agresijas vilnis sen nebija iegriezies manās mājās. Pa dienu mazliet uzlabojās oma, uzzinot, ka ir neliels algas pielikums un būs komandas izejamā diena, bet pēc tam atkal viss atpakaļ un tas DRAŅĶA lietus!!!!!!!!!!!!!!!!
Man liekas, ka tas lietus mani noved, jau kurās nedēļas pēc kārtas, un rāda vēl 10 dienas uz priekšu vienu vienīgu lietu. Brīvdienās man jau uznāca trakuma lēkme, kad publiskā vietā metu visas mantas pie zemes, situ kājas pret asfaltu un bļāvu pilnā kaklā (sava angļu puiša priekšā), ka es neciešu Angliju, kaut jupis viņu rāvis.
Un man pēc pusotras stundas jāiet zīmēt pliki cilvēki, bet es tik drausmīgi zīmēju, ka mani cilvēki izskatās pēc kroplīgiem citplanētiešiem, bet pārējie manā klasē ir vecāka gadagājuma mākslinieki, kas nāk, apskata manas bildes, nopūšās, papliķē man pa plecu, ka gan jau ar laiku būs labāk, vai nesaka vispār neko, tikai nobolās.
Pētu dažādus velo-maršrutus savā tuvākajā apkārtnē, un uzraku labu lapu ar gariem pārbraucieniem, nu tā, uz stundām sešām. Pasapņot jau var, bet pagaidām laikam tomēr jāpastrādā pie fiziskās izturības, ja pēc stundas mīšanās jau, braucot kalniņā augšā, elpa raujas ciet un kājas atsakās. Varbūt vasaras vidū vai beigās.
