master of procrastination -

Aprīlis 6., 2018

07:55
Sēžu vilcienā uz Londonu, dzeru kafiju, rakstu eseju par arhitektu Le Corbusier, un klusi piedzīvoju nelielu krīzi savā galvā, mēģinot tikt galā ar savu izpratni par viņa darbiem un dzīvi. Varbūt šis ir tas, ko mūsu skolotāji vēlas sasniegt, dodot mums sarežģītas eseju tēmas. Mēneša laikā esmu izgājusi cauri miljons fāzēm, kurās ienīdu Corbusier, jo likās, ka visi viņa darbi ir betona kluči, kas atgādina Padomju Savienību. Tad sāku lasīt par viņa dzīvi un sāku nedaudz saprast no kurienes viņam bija tādas idejas un kādēļ viņa ēkas ir tieši tādas, kādas tas ir. Tad atkal sadusmojos, lasot par viņa pilsētplānošanas idejām un vēlmi iznīcināt vesturiskus rajonus un ielas, lai tā vietā būvētu blīvi apdzīvotus 'komunālos' debesskrāpjus. Tad atkal pārstāju dusmoties, jo vairāk lasu un saprotu, ka, pat ja es nekad tā nedarītu, tas nenozīmē, ka viņa domāšanai nebija iemeslu. Un tā tālāk, tā joprojām. Un reizēm aizdomājos vai es kādreiz paveikšu ko nozīmīgu un vai jebkādā veidā atstāšu kaut kādu iespaidu uz arhitektūru.