pajautā! - jautājums ticīgajiem cilvēkiem

Neesmu reliģiski audzināta. Pusaudža gados sevi saucu par ateistu, bet vēlāk, ap gadiem 18 drīzāk sāku sliekties par labu vārdam 'agnostiķis'. Un kaut kādā mērā sevi šai kategorijai pieskaitu joprojām (t.i., 5 gadus vēlāk), tomēr man līdz šim brīdim ir izveidojusies vistai jūtama pārliecība izjūta, ka ir kaut kas vairāk par taustāmo realitāti. Ka ir vēl, ir vairāk, tas ir kaut kas, kas mums visu ko dod un mūs māca un attīsta. Es zinu, ka kaut kas lielāks ir, un aizvien vairāk to piedzīvoju sev apkārt un sevī.
Un nonācu tur.. laikam jāsaka, ka caur mīlestību (kas manā šībrīža izpratnē =Dievs=iedvesma, tāda trīsvienība) un aizliegtajām vielām.

Lielās ciešanas - nebiju par to tā daudz domājusi, tomēr iepriekšminētais variants par egoismu izklausās tāds, kuram es varētu piekrist. Atslēdzoties no egoisma, gan pozitīvās, gan negatīvās pasaules norises labi un pieņemami ierakstās visā pasaules dzīves kontekstā, tāda saldskāba, bet pieņemama, apmierinoša izjūta.