pajautā! - Ir kaut kā jāpārstāj rīt

tur nav tikai emocijas un psihologija - tur ir arī klāt paradums un nervu sistēmas impulsi, jo bieži jau tas piezogas arī bez īpasha emocionāla pamatojuma. piem vnk nogurums vai "vienkārshi tāpat". īsumā, tā ir atkarība, pret to ir jāizturas kā pret jebkuru atkarību. tas ir stiprāks par tevi.
esmu dzirdējusi, ka Rīgā ir overeaters anonymous grupiņa. bija latviskots nosaukums uz nesātīgie ēdāji vai tml. manuprāt grupas atbalsts ir ļoti svarīgs jebkurā dziedināshanā.

ā jā. nu tev palīdzēja, ja?

kas palīdzēja?
man ir palīdzējis stiprināt saikni ar ķermeni un diētu atmeshana, jo tad labāk var saklausīt, ko un cik daudz patieshām gribas ēst.
bet, nu, tāpat uznāk, jo īpashi, nonākot vietās un situācijās, kuras ir veidojushas sho paradumu. vienā noteiktā brīdī starp vakaru un nakti.

varu runāt par sevi. braukšana ar riteni vienkārši palīdz justies labāk un iebliež smadzenēs kaut kādu devu ar endorfīniem. kaut ko nedaudz noēd no taukiem, bet nu nedaudz. pašu ēšanas problēmu nerisina saknē, jo 11os vakarā, kad parādās kārtējais ideju vīruss par saldumiem, ar velo neskriesi braukt. piekrītu tiem, kas raksta, ka jāmeklē dziļāki cēloņi, jo principā no vienas puses ar veselo saprātu apjēdz, ka kaut kas nav pareizi ikdienā, bet tad notiek TIE brīži, kad noraujies un nesaproti, kā tas varēja notikt. mācos mazināt saldumu, milttu izstrādājumu, junk food patēriņu ikdienā. uzreiz izskaust būs pagrūti, bet var pakāpeniski mazināt.
ā, un vēl piefiksēju, ka bieži jaucu izsalkumu ar slāpēm. tb vajag biežāk dzert ūdeni nevis uzreiz iet pēc kā ēdama. likumsakarīgi palīdz mazāk apēst.

Jā, tas ir tas, kam es pieskāros savā sākotnējā atbildē - protams, jācenšas saprast, kas ir psiholoģiskais "fons" tam visam (jo izklausās pēc hroniskas un ieilgušas problēmas), bet var veikt arī praktiskos "baby steps", ja runājam par fizioloģiskajiem aspektiem un pašu vidi, kas apkārt - piekrītu tiem izteikumiem, ka mājās neturēt visāsus cukorotos vai miltu junk, no tie mentāli kairina un palīdz "norauties". Neaktivitāte/prokrastinācija arī ir viens no "hmm, nav ko darīt - būs (atkal) jāatver ledusskapja durvis" faktoriem jeb triggeriem - te jau minēja fiziskās aktivitātes, bet tas jau, manuprāt, ir nākamais solis. Der arī jebkura cita aktivitāte (pat gana pasīva), kas novirza no domām par ēdienu - interesanta filma/grāmata (pat, ja formāli tas ir sēdošs "pasākums", ar nosacījumu, protams, ka neapvieno filmu ar čipsu ēšanu), ja esi ģimenes cilvēks, tad kādas spēles vai sarunas utt. ar savējiem vai pat arī kāda aplikācija/spēle telefonā, ja esi viens

Es nesirgstu (kā man šķiet) ar minētajām problēmam, bet esmu spilgts piemērs, lai veiksmīgi openētu augstākrakstītajam "23os naktī jau arī neskriesi pa rajonu diennakts veikala meklējumos, lai to garšīgo nopirktu.." - esmu pāris reizes pusnaktī vai vienos naktī gājis uz veikalu, lai nopirktu 500ml iepakojuma Haagen-Dazs saldējumu (Beļgu šokolādes vai ar Baileys), 2 eklērus vai tos sūdīgos 7 days kruasānus, čipsu vai cheese balls paku (čipsi vienmēr bija "saļajā" pēc saldumu norīšana), vēl parasti tika pirkts arī kāds saldējums uz kociņa vai vafelē, ko var ēst uzreiz, izejot no veikala.

Un vēlreiz jau par piesauktajiem hormoniem (leptīns/grelīns un vēl daži citi) - kad tie trako vai ir disbalansā, tad homo sapiens vairums gadījumu ir bezspēcīgs, un ir situācija, kad "domas (lasi: hormoni) kontrolē mūs, nevis mēs - savas domas". Psihoterapeits var palīdzēt aizrakties līdz kādai agrīnai traumai, bet, ja hormoni netiek "kontrolēti" (ar fizioloģiju, nevis prātu jeb willpower), tad nereti kapitulējam.
https://www.healthline.com/nutrition/leptin-101

Jā, arī tā ieteiktā That Sugar Film ir laba.

Veiksmi!

Neesmu jomas speciālists un diagonozes, protams, neuzstādu, tāpēc varu runāt tikai no subjektīvās/personiskās pieredzes (kas arī nav tieši Tavs gadījums, cik var spriest) un prakses, kā arī lasītā. Jā, šķiet, ka citu sniegtās atbildes un ieteikumi Tavai situācijai būs atbilstošāki, jo, šķiet, tie Tev nav hormonālas dabas traucējumi, bet psiholoģiskas. Taču es pieļauju, ka pārēšanās šajā gadījumā nav domāti spināti vai tomāti, bet dažādi miltu/cukurotie ēdieni vai t.s. "comfort food", našķi vai saldie augļi. utt. Ar savu ieteikumu vienkārši mazliet akcentēju arī fizioloģisko (t.i. tieši hormonu) pusi, kas varbūt komplektā ar pārējo var palīdzēt, jo no 3 ēdienreizēm dienā + našķiem (te ietverot arī it kā veselīgos eko-šmeko vegan batoniņus vai smūtijus) un 85kg, esmu pasen kā nostabilizēiies ap 68kg un 1 ēdienreizi dienā. "comfort foods" galīgi neuzrunā - ēdu, ja vēlos. Pēcpusdienas "ir 15:00 & gribās kko saldu" lomkas arī nav. Vienkārši sakārtojot hormonu yo-yo un tagad šķiet, ka skriešana pusnaktī pēc saldējuma ir stāts par kādu citu, nevis mani.

Ar ēšanas paradumu jeb diētas (kam gan latviski ir cita konotācija) izmaiņām. Par spīti tam, ka esmu gājis cauri gan vegan, gan raw/svaigēšana utt., sapratu, ka tās svārstības un "vājības" man teju 90% bija/ir cukura līmeņa un insulīna ietekmē. Nē, diabēts man nav un nebija, bet mirstīgo vājības ikdienā pēc našķiem bija.

Kā arī atskārsme par to, ka organismam cukura/glikozes metabolisma kontekstā ir dziļi po, vai tas ir banāns, it kā veselīgs augļu-riekstu batoniņš, Snickers, Ķelmēnu rupjmaize vai auzu putra (nu, šoreiz neskaldot matus par kaut kādiem tur glikēmiskajiem indeksiem (GI), glikoze vs. fruktoze utt). Cilvēki, manuprāt, par maz apzinās, cik daudzus procesus organismā regulē hormoni - vai tas melatonīns, kortizols, leptīns, estrogēns vai insulīns. Un kā disbalance manifestē viņu ikdienā. Protams, ne visos gadījumos disbalanss ir kā cēlonis-sekas paradigma.