izejas no pieņēmuma, ka pie pilna galda vēl neviens nav badā nomiris; tomēr cenšoties saglabāt racionālo balansu starp vēlmēm, kaprīzēm un ēdāju razkladu.
Kārlēns pretty much ēd jebko šausmīgos daudzumos. Sīkais reizēm spēlē vegānu, reizēm grauž speķi, bet vislabprātāk šļarpā saldumus kaut kādus. To tad arī apkarojam-->neēd normālu ēdienu --> Kārumsierus,jogurtus un citus appetaizerus neredzēsi.
mani vecáki vienmér taisíja vairákas lietas.
Vispar tikko ká bija iespéjams mani un másu pielika pie est gatavoshanas un tad pashas bijam vainiigas ka nevarejam vai negribejam est to kas sanaaca, nu kádu 7 gadu vecumá es jau stabili pie grápja stávéju un taisíju zupu vai ceptus kartupeljus.
ja bija kas galígi kreizí tad apédám visu cik nu vien spéjám un tad mamma vai paps kautko vel uztaisíja ést.
á nu já un tad mums vienmér stástíja par to cik grúti izaudzét édamo un to ka ir savígi novértét to kas ir un par to cik jástrádá vecákiem lai nopirktu édamo, un ka árá mest tápat vien neko nevar.
tas process vispár sákás jau veikalá, visi iepirkámies un katrs varéja izvéléties sev vienu kaprízi iepérkoties. Mamma vienmér kad pirka édamo ar mums párrunája ko no katra produkta més taisísim.
Nu un mazais brális arí kautká lídzígi - vinjam ir 4 gadi un mizo kartuplejus un citus darzenjus, tad vel taisa salátus péc mammas norádijumiem. Un éd praktiski visu.
jāsāk ar to, ka mums nav tādas 'kopējās ēšanas reizes'. katrs ēd, kad grib, ko grib un cik daudz grib. Lielākoties tiek pagatavots viens dienas (vai divu dienu) ēdiens, ko var ēst visi un pēc tam katrs apmierina savas gastronomiskās spešl nīds vai arī - mazākajiem ģ. locekļiem to palīdz izdarīt vecāki, tb. mēs. Tā kā E vēlmes parasti ir vienkāršas (ceptas siermaizes, putra ar ievārījumu, pelmeņi u.tml.), kā arī vēders viņam mazs (nav jāšmorē 25l katls), līdz ar ko nav arī grūti noziedot tās desmit minūtes kkā pagatavošanai; it īpaši, ja viņš pats iesaistās, ko viņš labprāt arī dara. kad būs lielāks, tad gan būs pašam jātaisa, ja vēlēsies ko tādu, kas nav saskaņā ar attiecīgajā brīdī brīvajiem un rīcībspējīgajiem vecākiem un to, kas ir "dienas ēdiens"
Ai tas arí ka kopéjas éshanas reizes músu májás arí bija sagadíshanás péc vai tad kad káds bija uztaisíjis kautko kas briesmígi labi smarzoja un vilinája visus uz virtuvi
jā, un kad ēd ārpus mājas, tad gan ir brīv izvēlēties jebko, ko sirds vēlas, nekāds vecāku diktāts :)
| avral / 18. Maijs 2010@19:00 | |
es kā cilvēks, kas audzis Padomju savienībā, kur ne tikai bērnudārzā (padzisusi skābu kāpostu zupa ar peldošiem speķīšiem), bet arī mājās (klimpas, grūbas, asinsdesa un tamlīdzīgas šausmas) bija jāēd tas, ko dod un ātrāk nelaida prom no galda, nespēju saprast, kā mēs/jūs līdz šitādiem bērniem esam/esat nodzīvojušies :)
| up / 18. Maijs 2010@19:04 | |
+1
es atceros kaa reiz Maskavaa, pirmsskolas vecumaa, mani teevs bija ievedis Arbata kafejniicaa un pasuutiijis saldo eedienu. kaut kaadu kreemu or smthn. atceros, ka tas bija nenormaali trekns un garshoja peec ziepeem, bet es raatni izeedu visu trauku, jo a) sabaars - par to tak maksaata nauda; b) vairaak uz kafejniicu nevediis.
es jau nu nekādas grūbas un asinsdesas neēdu arī padomju bērnībā! mamma man deva tikai to, kas man daudzmaz garšoja, bet dārziņā un citās publiskās vietās es neēdu praktiski neko.
bet vispār tagad tak ir tie trekno gadu izlaidušies bērni. mana meita vispār nekad neatzīst, ka ir izsalkusi. viņa tikai vienmēr grib kaut ko saldu:)
| wowow / 18. Maijs 2010@19:46 | |
Nē nu es jau arī ēdu ko lika. Varbūt tieši tāpēc mēs līdz šitādiem bērniem esam nodzīvojušies- pēc trim dienām, kad neviens no pagatavotajiem ēdieniem nav ēsts (nu labi, apēda izvārītos makaronus bet bez mērces kas pienācās klāt) un to vietā tiek pagatavota siermaize, kautkā saraujas sirds un gribas visu to labāko bērniem.
| avral / 18. Maijs 2010@20:14 | |
es tak saprotu, saprotu!
bet ilustrācijai: nule kā, kamēr gatavoju vakariņas (biešu lapu zupa, cepta vistas fileja, vārīti kartupeļi, divu veidu salāti - zaļie un redīsu ar biezpienu), mīlošie vecvecāki brāļa bērnus aizveda paēst uz Fabrikas restorānu, jo viņi ēd tikai kartupeļus frī, kuri turklāt - es baidos - varētu tur netikt pasniegti ar "pareizo ketčupu", attiecīgi draud pilnīgs fiasko :)
| wowow / 18. Maijs 2010@21:17 | |
Vajadzētu pie Tevis braukt vakariņās (bērni ēstu vārītos kartupeļus) :)
| up / 18. Maijs 2010@19:01 | |
pirmais un galvenais - es savam piecgadniekam nejautaaju KO tu eediisi. es vinjam jautaaju - tu eediisi TO vai SHITO. ja neder tas, kas ir uztaisiits, tad staavi badaa. bet vispaar vinjsh nav paaraak izveeliigs, pareizaak sakot, vinjam nekad nav bijusi iespeeja taadam buut. ja kaadreiz gatavoju kko specifisku, kas iisti beerniem taa kaa eedams nebuutu, tad vienmeer ir izeja - pelmenji vai ciisinji - tos tas beerns var dabuut iekshaa nelimiteetaa daudzumaa un biezhumaa. kopsh ir paraadiijushies tie koshera, mani arii nebiedee fakts, ak tur vareetu buut iemalti sisjki, pisjki, hvost.
pie tam mums veel ir ierobezhojumi attieciibaa uz junioru - olu un piena alergjija, tapeec ikdienaa viss eediens tiek gatavots (arii lielajiem) bez sho ingredientu piedaliishanaas, vai, piemeeram kreejuma meerces or smthn tiek taisiitas atsevishkji.
| fleur / 19. Maijs 2010@13:18 | |
Kur var dabūt tos košera cīsiņus?
| up / 19. Maijs 2010@13:26 | |
pelmenjus, pardon, neskaidri izteicos. sky
ir grūti. kompromisi. atsevišķi ēdieni daļai ģimenes. dažreiz līdz izsniegt mazāk apstrādātas atseviškas sastāvdaļas. ar laiku gan viņi kļūst mazāk konservatīvi:)
| blond / 18. Maijs 2010@20:52 | |
Mums ir bijis tā - dod bērnam, ko viņš grib, lai tik pilns vēders (fāstfūdu, makdonaldu, picu, makaronus ar kečupu un sieru, pelmeņus, kartupeļus ar siļķi un biezpienu svētku reizēs), paši ēd, ko paši grib (visādi tur smalki ķīniešu ēdieni, taizemiešu zupas, jēra sautējumi), un neliekas daudz zinis. Galvenais, lai nav badā. Ar laiku nāk pie prāta un ēst pieaugušu cilvēku barību paši no sevis. Pat salātus sāk ēst.
Protams, ja bērns ir reti mājās, kā mums tagad, tad jau mēģina izpatikt. Bet nu atkal ir cita nelaime - sarunā, ko vakarā ēdīs, bet vakarā mājās nemaz nepārnāk.
Man viena tāda paziņa Anglijā, kurai ir 2 meitas. Viena paklausīgi ēda visu un klausīja tēti un mammu, tagad viņai ir džeks autsrumeiropas suteners un lielas problēmas ar narkotikām. Otra nevienu neklausīja un ēda tikai baltmaizi ar šokolādi. Goda vārds, viņi atbrauca pie mums uz laukiem ar pilnu kasti šokoādes burkām. Viņa izstudēja labā augstskolā kaut kādu antropoloģijas nozari un aizbrauca uz Āfriku, raksta disertāciju. Vecāki īpaši necentās apkarpt viņas tiesības pārtikt no šokoādes maizēm.
Tas viss tikai par to, ka nav nekādu likumsakarību un metožu vispār.
Protams, bads noliek visu pie vietas - lai Dieviņš nogrābstās. Lai mums tas nedraud.
Man gan nav bērnu, bet man liekas normāli, ka tiek cienītas konceptuālas patikas un nepatikas. Ja kāds bērns vispār neēd vārītus kartupeļus, lai neēd. Neviens pieaugušais neēd visu. Sliktāk, ja katrā ēdienreizē nāk jauni pārsteigumi.
kāpēc neļaut bērniem protestēt vismaz neēdot?
man laikam vajadzētu klusēt, jo vismaz četros gados man ir fantastisks visēdājs, kura mīļākie ēdieni, in no particular order, ir laša ikri, vārītas bietes, foie gras uz grauzdiņa, zaļās pākšu pupiņas, paipalu olas, garneles, zaļie salāti, vītināta desa un tādā garā uz priekšu. tomēr ir periodi, kad neēd tikpat kā neko.
noteikumi ir aptuveni tādi: nevienam nav obligāti jāēd, bet jānāk pie galda un jāpagaršo ir vairāk vai mazāk obligāti; saldumus nevar dabūt, ja nav kārtīgi paēsts; vēlmes jāizsaka un tiek ņemtas vērā PIRMS gatavošanas; vairāku dienu ietvaros vēlmēm puslīdz jāatbilst daudzveidīga un veselīga uztura pamatprincipiem [jā, mēs tos mēģinām palēnām apgūt un vismaz pagaidām manam izteikti empīriski-racionālajam bērnam pret tiem ir zināms respekts].
| pzrk / 18. Maijs 2010@23:46 | |
Interesanta tēma. No manis kā gandrīz vientuļā tēva divi centi - meita gan vēl maza un salīdzinoši nesen tik sāka ēst "normālu barību", bet nu, ja redzu, ka kāds ēdiens viņai "nelien", nespiežu daudz, tikai tik, lai konkrētā ēdienreize būtu daudzmaz "ieskaitīta", un tad bonusā kaut kādu papildēdienu (banānu vai maizi, piem.), lai kompensētu neapēsto. Un biežāk taisu viņai atsevišķi.
