| blond / 18. Maijs 2010@20:52 | |
Mums ir bijis tā - dod bērnam, ko viņš grib, lai tik pilns vēders (fāstfūdu, makdonaldu, picu, makaronus ar kečupu un sieru, pelmeņus, kartupeļus ar siļķi un biezpienu svētku reizēs), paši ēd, ko paši grib (visādi tur smalki ķīniešu ēdieni, taizemiešu zupas, jēra sautējumi), un neliekas daudz zinis. Galvenais, lai nav badā. Ar laiku nāk pie prāta un ēst pieaugušu cilvēku barību paši no sevis. Pat salātus sāk ēst.
Protams, ja bērns ir reti mājās, kā mums tagad, tad jau mēģina izpatikt. Bet nu atkal ir cita nelaime - sarunā, ko vakarā ēdīs, bet vakarā mājās nemaz nepārnāk.
Man viena tāda paziņa Anglijā, kurai ir 2 meitas. Viena paklausīgi ēda visu un klausīja tēti un mammu, tagad viņai ir džeks autsrumeiropas suteners un lielas problēmas ar narkotikām. Otra nevienu neklausīja un ēda tikai baltmaizi ar šokolādi. Goda vārds, viņi atbrauca pie mums uz laukiem ar pilnu kasti šokoādes burkām. Viņa izstudēja labā augstskolā kaut kādu antropoloģijas nozari un aizbrauca uz Āfriku, raksta disertāciju. Vecāki īpaši necentās apkarpt viņas tiesības pārtikt no šokoādes maizēm.
Tas viss tikai par to, ka nav nekādu likumsakarību un metožu vispār.
Protams, bads noliek visu pie vietas - lai Dieviņš nogrābstās. Lai mums tas nedraud.
