2020ais, tu jau visiem esi piegriezies. no sākuma tu ņēmi un beigās devi, nekad neprasot - joprojām jūtu tukšumu un nejūtu smaržas. nu, tu mani saprati.
šķiet, ka gaļas pārstrādes sfērā ir savi nerakstītie likumi, kā jāsauc uzņēmums - piem. Matadors, Nākotne, Forevers.
Ievēroju ričukam sīkumu, ko vajadzētu pielabot. Detaļa maksā kapeikas, darbs - 3min. Iedomājos, nu nesūtīšu kopā ar pārējo, kas būtu jāpērk. Aizbraucu uz vietējo velodarbnīcu (major one), tā un tā, jā - detaļa ir, tūlīt nomainīsim. Uz ielas saprotu, ka nav labi, stumju atpakaļ un rādu. Meistars piekrīt un iestumj velo atpakaļ, pēc brīža nu esot. Tehniski ir, bet ne perfekti un stūres rokturi nosmērēti. Mājās pielaboju pēc kanoniem.
Un tā no reizes uz reizi es saprotu, ka mēme "support your LBS" ir kaut kas no pagātnes, kad tajos strādāja profiņi, nevis amatieri. Es arī esmu amatieris, kas ar jotuba palīdzību var ja ne izdarīt visu, ko vajag, tad vismaz saprast kur beidzas darbi un sākas BS. LBS un BS, ironiski. Un es vēl nebiju līdz galam atguvies no sašutuma par cita veikala primitīvo kļūdu ar citu ričuku. Un tā viņi taisa lažas, kuras cilvēki, kas nesaprot, turpat pie viņiem vien nāk labot.
Tikai pie pārbaudīta meistara, un tikai lietas, ko pats nevaru izdarīt.
Par tiem apgāzējiem runājot - iedomājos, ka Čikāgā AB dambja white island būtu jau nokurināta, pietuvinot to šībrīža lietu normālformai. Prātoju, vai nevajadzētu grūst Daugavā pieminekli kredītņēmējam pie hanzenes, ja nu tas būtu pagalam izdēdējis Kolumbs. Un arī hanzene, lūk, es joprojām to tā saucu, swedene mani daļēji zaudē un nē, hanzanet.lv domēna likvidēšana nav galvenais iemesls, bet tikai otrais.
Trīs mēneši pagāja vienā elpas vilcienā. Jau sākumā nebija ilūziju, izņemot vienu - likās, viss būs ilgāk. Beigās tikai trīs mēneši no diagnozes līdz bērēm - viss bija galā, kad sāku domāt par auto pirkšanu (un nenožēloju, ka īrēju). Veiksme nelaimē - varēja būt daudz ilgāk un mokošāk. Pašam bija gatavības stāvoklis, triju mēnešu sprints. Viss sakrita ar vīrusa izplatību, bet kad sāka slēgt slimnīcas, tā īsti vairs nebija pa tām jābraukā - bet arī brāļi no ārzemēm netika uz bērēm. Pēdējos gados biju satuvinājies ar mammu, vairāk braucu pie viņas un man šis periods nebija nasta, nebija distances kā tad, kad biju pa īstam atdalījies. Ziema pārgāja pavasarī, atceros kā parādījās pirmais zaļums un kad mamma aizgāja, ziedēja ābeles. Pēc nedēļas pavasaris jau bija izaudzis vasarā, ābeļziedi noklāja zemi, skujas - kapu un beidzot varēju no sirds izraudāties. Jūtos izlīdzis un pieaudzis.
Kādreiz varētu uzrakstīt stāstu grāmatiņu ar kapu stāstiem. Nē, ne par melno vīru ar kaulaino roku, bet radiniekiem un viņu kapu māniju. Piemēram, viens no gadījumiem - māsa1 taisās uz miršanu un māsa2 mēģina pierunāt vājnieces dēlu, lai apglabāšana notiktu kapos, kuros apglabāta abu māte (kura nekad nav gribējusi tikt apglabāta tajos). Māsa2 ir kapu fanātiķe, kas mēnesī pa dažādiem Latvijas kapiem nobrauc komija cienīgu kilometrāžu, bet šis ir principa jautājums - māsiņai jāguļ kopā ar māmiņu. Jautājums tiek uzstājīgi pieminēts teju katrā sarunā ar dēlu, uz ko viņš atbild - vai šī ir kārtējā lieta, kurā nevajadzētu rēķināties ar māsas1 gribu un vēlmēm? Un kā tad viņa tiks nošķirta no vīra, kurš arī nedzīvos saules mūžu? (šis ir netīrs paņēmiens, bet ko lai dara). Pagaidām māsa2 nav iesniegusi apelācijas sūdzību par šiem argumentiem, bet dēls zin, ka māsa2 ir knīpstanga un ir pieradusi savu panākt visiem līdzekļiem, tāpēc nezaudē modrību.
Indiešiem ir daudz trūkumu (kā jau mums visiem), bet cik saprotu, kapu kultūrā viņi ir mūs apsteiguši. Nudien, vajadzība iekārtot lielas zemes platības ar aizgājējus apzīmējošām konstrukcijām ir vēlme ignorēt nāves faktu. Teiksim, es varu atcerēties savus mirušos tuviniekus, sēžot uz taburetes virtuvē vai bstāvot uz balkona - man tāpēc nav jādodas uz noteiktu vietu 250km attālumā. Kad es dzirdu ieteikumus "braukt un aprunāties"....Man nav pierādījumu ne aizkapa dzīvei, ne tās neesamībai - bet kāda tam starpība. Cilvēka nav un tas arī viss. Viņas nebūs un kaut kad nebūs arī manis un pasaule no tā nemainīsies un tas ir tikai pareizi. Jau paguvu novērsties - tātad, doma ka ķermenis tiek sadedzināts un vairs nav fizisku liecību par tā kādreizējo klātbūtni, man šķiet dabiskāka par kapu kopšanu pat idilliskākajā variantā, ar lauku kapiem, akmens sētu un asperāgiem - nerunājot par granīta mauzolejiem ar 2m+ stellām.
Aprūpējot aizejošu cilvēku, redzot ka tam ar katru nedēļu, ar katru dienu vajag arvien mazāk, kā pamazām zaudē nozīmi viss, kam agrāk ir bijusi svarīga loma....mammai, kad viņa bija aprūpējusi savu mammu, nebija vajadzības braukt uz kapiem katru nedēļu un pat ne mēnesi. Un man tas šķiet saprotami. Vai nemitīgā dzīvošana pa kapiem ir vainas apziņas dēļ vai tiešām mierinājuma meklēšana, vai nespēja samierināties un pieņemt izmaiņas?
Kā jau minēju, apgādājos ar N+1 velo - šis ir singls uz cīsiņriepām. Jā, 90to gadu cilvēki (un ļoti bieži arī viņu bērni) joprojām pa pilsētas asfaltu brauc ar kalnu riteņiem - tie bija pirmie normālie velo, ko postpadomju telpā sāka tirgot un tā nu cilvēki pierada pie tiem. Sak, tik varens rāmis, tik biezas riepas - tam ir jābūt izturīgam! Man arī ir bijis pilsētas kalnu velo, es neesmu bijis apskaidrots no sākta gala. Tātad, šis no skata vārīgais velo ar maza diametra caurulēm (salīdzinot ar kalnieti) nezinātāju piemuļķo gana viegli, un tas nesalūst zem manis un salīdzinot ar uz-darbu-braucamo riteni, lido kā raķete man teju neminoties.
Nopirku es to jau kādu brīdi atpakaļ - kad uzzināju par tēvu. Ziemu neskāros tam klāt, tagad kad cenšos palīdzēt mammai - saņēmos un nolēmu, ka vajag ko pozitīvu un atvēru kasti. Ja man vajadzētu runāt līdzībās, es teiktu ka tā ir pirmās nakts sajūta. Pārgriezt skotču, izņemt skavas. Pavērt vāku - tas tur ir, nāc nu laukā. Pārkniebt savilcējus, te rāmis, te priekšējais rats, te sēdeklis, te stūre. Papīra līmlentu, kas savelk porolona aizsargiepakojumu, varētu pārgriezt - bet atknibināt ir teju baudkāri. Burtiski kņud vēderā, redzot kā atklājas rāmja detaļas, kā izskatās krāsa dabiskajā gaismā. Labi, lai vēl daļa paliek - ielikšu priekšējo ratu. Tas iesēžas stingri un nepārprotami, pievelku uzgriežņus. Iepumpēju riepās gaisu, daļēji - tikai 2 atmosfēras. Nemocīšu pasauli ar atstāstu, bet es pamazām liku to kopā visu dienu, ik pa brīdim pārtraucoties citiem darbiem. Aizsargus no rāmja lielā trīsstūra noņēmu tikai nākamajā dienā. Un tad arī piepumpēju riepas līdz darba spiedienam, divos piegājienos. Vispār velo no kastes man ir pirmo reizi mūžā, bērnībā tas bija jau salikts veikalā, pēc tam jaunie bija bērnam un arī jau salikti veikalā. Velo no kastes ir īpaša bauda, un pat ja veikalā tas arī ir jauns, no kastes tas ir neviena cita neaiztikts, neizmēģināts. Nav sīko skrambiņu, kas gadās, veikalā saskaroties ar citiem velo, nokrītot bez atbalsta vai - sliktākais gadījums - mehāniķim steigā samontējot, jo viņam maksā par gabaliem.
Es apzinos, cik nožēlojami tas izklausās, bet es pat nekautrējos. Pusmūža cilvēki pat bez eksistenciālām krīzēm ir pelnījuši pa kādam prieciņam, vai ne. Un šis prieciņš ir visnotaļ nekaitīgs - pasildīju ekonomiku, nesamaitāju neviena cilvēka dzīvi un lieku reizi iziešu svaigā gaisā. Tā nu es pagaidām braukāju turpat ap māju, pa klusām ieliņām - pārsvarā pierodu pie vadāmības (kas ļoti atšķiras no visiem mūsu pārējiem velo), pie riepām (kuras, starp citu, ir jāpumpē pirms katras braukšanas - lielais spiediens un mazais apjoms ir iemesls, kāpēc spiediena zudumus jūt jau nākamajā dienā - atšķirībā no kalnu riteņa, kam to nejūt vairākas dienas, pat nedēļu), griežu riņķus - uz vienu pusi, uz otri, astotniekus, mazāka diametra, lielāka. Pirmo reizi jau pieskāros ar pedāli zemei - centrs nav augstais, bet īsie klaņi. Tāda riņķošana ļoti nomierina un atslābina, atceros savulaik lasījis par lāčiem, kas stāvot pakaļkājās, šūpojoties no sāna uz sānu lai atslābinātos pēc konfliktiem. Stunda paiet nemanot, šādi atslābinoties. Patīk sajūta, ka beidzot man ir pacietība iepazīt velo, nesteigties ar robežu sasniegšanu, ir laba sajūta ka visu daru pareizi. Relatīvi nesenā kraša mācība? Tad jau ar mani nav tik traki, cerams. Katrā drāmā ir daļa komēdijas un fabulas, ja prātīgi skatās.
Biju jau piemirsis, kā tas ir - braukt ar auto. Tagad braukšanai pie mammas pagaidām īrēju, varbūt ka jānopērk savi riteņi - nav jau sajēgas, cik ilgi tas tā būs. Laika ietaupījums absolūtajos skaitļos nav kardināls, bet ērti tas, ka izbrauc tad kad iekāp auto, nevis kāp busā kad tas izbrauc. Tiesa, tagad ir legāls iemesls apstāties, lai pačurātu. Veikals arī paņem laiku. Uz ceļiem jūtami mazāk auto, tas labi. Tiesa, Rīgā zaļais vilnis sačakarēts ar gājēju luksoforiem, kuri tagad pārslēdzas pat tad, ja tuvumā nav neviena gājēja, kas varētu inficēties. Tagad braucu kā sēne, ātrumu nepārsniedzu, starp joslām nesvaidos, palaižu skrējējus un auto uztveru kā pārvietošanās līdzekli. Iztrakoties var uz riteņa, mehāniskais adrenalīns ir dabiskāks un nekaitīgāks (vismaz apkārtējiem) par motorizēto.
kāpēc tik uzstājīgi tiek runāts par sociālo distancēšanos? lai arī šķiet - nupat jau atjēgušies, ka vajadzīga fiziskā.
Kāda jēga pirkt 5kg griķu, ja īsta pipeca gadījumā tie tāpat neko nerisinātu? Un pirkt lielo maisu, lai tajā iemestos kodes un izbarotu baložiem?
Netiešs blakusefekts ilgtermiņā būs generation C, karantīnas laikā ieņemtie. Un pensijas fondu saraušanās.
Visi specdienesti ir vienādi - arī mūsējie. Un kas viņiem traucēja uzbūvēt savu slepeno bunkuru zem parka vai pat atjaunotā treka, nevienam neko nesakot? Visu dienu apgrozās cilvēki, iebrauc un izbrauc cilvēki ar riteņiem, kurš tur pamanītu ka daži iebrauc no rīta un izbrauc tikai vakarā?
Lasu par jaunceļamo dzelzceļu - varēsiet iekāpt vilcienā, nosnausties un izkāpt Berlīnē. Pag, ko tas man atgādina?
Vai zinājāt, kāpēc kāds izgudroja stūres rokturus ar savelkamiem stiprinājumiem? Cik saprotu, tam par iemeslu bija melnās stūres, uz kurām parastie rokturi slikti fiksējas un griežās uz riņķi. Uz nekrāsotā alumīnija un hromētajām sēž nekustīgi. Plakanie ar savilcējiem maksā vairāk, kā pieklājas šim velo, tāpēc vienam ritenim melno stūri notīrīju ar alkohola bāzētu dezinfekcijas šķidrumu, uztinu vairākas izolentas kārtas, to pašu alko iepilināju rokturos un tie uzlīda virsū griezdamies - tikai jāļauj pastāvēt, kamēr izžūst alko un - ak, brīnums - rokturi stāv kā nolikti un negriežās! Nekrāsotā alumīnija stūrei izoleni nevajag, turās teicami - jā, nomainīju apaļos pret plakanajiem un uzliku ragus, rokturi teju vislētākie, ragi - lietoti par eiriku, bet atdeve par visiem 50. Jā, pēc brīvdienu braukšanas nekāda plaukstu noguruma, eur6 lieti iztērēti.
Par specializāciju runājot - plakanos rokturus nopirku velo veikalā par piecīti (atceramies, ka tas ir brīvdienu ričuks). Vēlāk maksimā garāmejot skatos, te arī velopreces, un reku arī mani rokturi - par trīnīti. Paskatoties rūpīgāk, redzams ka līdzība tikai ārēja - ne tik daudz krāsā - manējiem plaukstas atbalsts no elastīgas gumijas, priekša no cietākas un vidus - no vēl stingrākas. Maksimas rokturiem viss otrādi - plaukstas balsts ciets, priekša mīksta. Mainland zeļļi atdarina taivāniešu darbības, īsti nesaprotot to nozīmi. Es teiktu, ka pārdot tos par trīnīti ir laupīšana, bet pirkt - pilnīga muļķība. Nudien, nepērciet lielveikalos velopreces.
"viss ir sūds" http://klab.lv/users/watt/680325.ht
maikrosofts, kas beidzot ir saņēmies desuportēt windows founu, ir atvēris slūžas un uzreiz arī ziņa par watsapa dzīves beigām līdz ar 2019ā pašām beigām. No vienas puses, nav tā ka bez watsapa es nevaru dzīvot, bet problēma ar kontaktiem, kurus grūti motivēt izmantot telegramu. Iepazīstoties ar pēdējo 5 gadu sasniegumiem, ko es uzzināju - patērētāju priekam trubu muguras tagad taisa sasitamas (it kā ar ekrāniem nepietiktu!), nu jau pierastais 16:9 formāts sāk piekāpties 2:1 priekšā (jūs varēsiet redzēt vairāk teksta! tiesa, horizontāli mazāk). Robi un pārējie mēģinājumi izplest attēlu pa visu virsmu atgādina piecdesmitnieka centienus atstāt trīsdesmitgadnieka iespaidu. Industrija piedāvā kumēdiņus, tā vietā lai atrisinātu divas problēmas - attēla un iekārtas izmēru atkarību un īso darbības laiku bez uzlādes.
Navigate: (Previous 20 Entries)