putnupr@00:22
ir tik viegli sevī kultivēt nelaimību.
skatos uz sevi, un kļūst sevis žēl.
bērniņš joprojām ir bērniņš, tikai vecs.
par roblox bloķēšanu krievijā
nē, krievija nebūt nav pirmā valsts, kas bloķē robloksu
pirmā, man liekas, bija turcija
ar paskaidrojumiem, ka smilšu kastē, paralēli kotlešu, pilsdrupu un ūdens kanālu celtniecībai, tiek propogandētas LGBT vērtības
kā arī tur piedalās pieauguši vīrieši ar neveselīgu interesi pret bērniem
apbrīnojami, bet nekādu prūfu tam atkal nav
nu, jūs saprotat, ir jāeksistē precedentam
kādu paņēma pie dziesmas propagandā vai arī neveselīgajā attieksmē un iesēdināja kaut vai uz 15 diennaktīm
bet tur ir viens vienīgs hipotētiski varbūt
nākamgad vai citu gadu, bet varbūt nekad
varbūt tuvā pagātnē vai tālā nākotnē
fan fikšen pilnīgi
nē nu
jā
pirms 21 gada cibā rakstu:
Decembris 4., 2004
00:18
baigais vārds kapsula. kapi + sula.
bet visp. man sajūta tāda it kā es kapsulā dzīvotu
neticēsiet, bet arī tieši šodien domāju par vārdu "kapsula", jo dzēru gabapentīnu un domāju: "re, dzeltens kapsula!"
mugurā iemetās kkāda krika.
1.x mūžā tik sūdīgi, knapi varu pakustēties.
laikam dzimšanas dienas mēnesī cilvēkiem mēdz būt slikti.
knapi zābakus novilku, knapi sunim siksniņu uzliku, knapi no gultas piecēlos.
visu knapi.
2004. g. 2. dec. cibā arī pierakstīju sapni:
12:14
sapnī biju tai Pareizticīgo baznīcā, kas uz Brīvības ielas. nosaukumu nezinu, bet parasti uz durvīm tur raxtīts "hram atkrit" vai "hram zakrit". jau 2.x sapnī to redzu. iepriekšējo reizi, kad redzēju, tur bija lauku sēta un nikni suņi. pagājušo nakt - ļoti gaišs un vecas segas svētbilžu vietā.. mācītājs dikti laipns, likās kā velns.
pirms 20 gadiem šajā dienā rakstu:
02:01
paglaudu cibai galvu. nedrīkst taču draugu pamest tāpēc, ka klibs.
tikko sapnī man piezvanīja caur pūdernīcu. pat ne caur spogulīti, bet caur pūderi, kas bija māla gabaliņi
paspēlēja mana bolonka^ ar feneru^^ čempionu līgā izbraukumā
pirmajās divdesmit minūtēs mums četras dzeltenās kartītes
mums!
par ko?
nu un piektā neoficiāli un droši man, kā infiltrācijas grupas vadītājam
ejiet, nahuj, paši spēlējiet savā turcijā, serbijā un grieķijā
^profesionāls futbola klubs "bologna"
^^profesionāls futbola klubs "fenerbahce"
Paturpināsim par Austrālijas faunas dīvaiņiem.
Svētdienas rītā tā ap pieciem, (neprasiet, tas ir bezdievīgi agri), mani abstulbināja šīs dzeguzes (Channel-billed Cuckoo): https://www.youtube.com/watch?v=oFCr_D8
Dzeguze, my ass: izmērā kā normāls ērglis, ar koši sarkanām acīm un milzu knābi.
Ja Latvijas dzeguze liegi piekūko ainavu, tad šīs te plēš bungādiņas ar izcili neglītiem un mega skaļiem ķērcieniem. (Palasiet komentārus tam video - cilvēki reāli cieš!)
Pa lielam, lielai daļai Austrālijas putnu pieeja "dziedāšanai" ir sacenšanās ķērkšanas neglītumā un skaļumā - un te šīs dzeguzes ir izcilnieces.
A tā, dzeguze kā jau dzeguze - piedēj citiem ligzdas un neliekas ne zinis par saviem pēcnācējiem.
Es esmu sapīkusi. Sapīkusi un jūtos piečakarēta. Pa nedēļu redzēju "Kultūras ziņās", ka Dzelzceļa muzejā notiek foto māklsas tirgus. Ar sarežģītu pierunāšanu ierunāju savu vīru aiziet. Pat atmetām iešanu uz Āgenskalna tirgu skatīties fotoizstādi "Balss" vai "Balsis", lai nesabesītos no sabiedrības biežņas. Gājām tik uz DZcm. Un es jutos smagi apčakarēta. Nu kas tas tāds vispār bija?! Divas Gvido Kanjona labas bildes, dažas asprātīgas bildes, bet pārējais viss... es pat nezinu kā lai to nosauc. Cilvēki, kuriem ir kameras un gribas naudu. Pārgrieztas krāsu korekcijas, neasas, bez stāsta. Bez elpas, Bez dzīvības. Kailie sieviešu ķermeņi bez māklas, bez mīlestības, kā tādi kautķermeņi. Gaļa. Jūtos uzmesta par 14 eiro - tik maksāja ieejas biļete, lai šo redzētu.
Smagi aplauzusies es.
Vai arī es esmu dzīves luteklīte. Izaugusi ar Māriņas bildēm, pieradusi pie foto, kuros autoram ir tā īpašā acs. Kur attēli smaržo, elpo, kur jūt vēju, skaņas, lietu un kustību. Jā. Laikam es esmu izlutināta. Man vajag just attēlu, tad es tam ticu.
un kas par gadu. viena lieta, ka organizācijā noticis tik daudz, ka visu nevarējām atskaitēm saskaitīt.
bet arī visādi citādi par pārējo, man nav arī vēl drosmes atgriezties atmiņās gada pirmajā pusē.
ja es varētu kā ķirsīšus no šī sāpēs, bailēs, ceļojumos un pārbaudījumos pavadītā gada paņemt tikai dažus:.tad to pirmo, kad atkal varēju pastaigāt, un pāri drenai uzvilkt NYT apenes. un kā ar visam sāpēm aizbraucu uz Piedruju un tad i Kipras balkonu, virs kura eikaliptā muļķīgas dūjas kārtojā sķidru ligzdu. un to brīdi, kur atplīsu pie Afrodītes akmeņa, kā noģību IETM meetingā un mani Bekas dzīvokī Berlīnē kopa svešs nebinārs mākslinieks, brauciens vilcienā uz Daugavpili, mīļā māsiņā traumās, kad KKF iedeva finanses Homo Novus grāmatas vākam, Gžegožs un Marta, kuri bija ar mani gandrīz visos ceļojumos, atbalsot un palīdzot tikt galā, un mūsu bēdīgā, nogurusī un mīļā ljti komanda, un mani nabaga novārtā atstātie, apceltie un nenormāli jautrie, gaišie bērni.
no noklausītām sarunām:
jauna māmiņa ar diviem bērniem (viens ratiņos) uz ielas atbild uz kādu no nebeidzamajiem jautājumiem:
"Nav viedoklis!"
esmu no tiem, ko uzrunā uz "tu", nezinu tam skaidrojumu.
vakar ievēroju, ka viens ārsts, un šodien – augšējā stāva kaimiņiene.
Vakar sanāca darba dienu pavadīt vienā bibliotēkā, kur rāmi kā upe aiz bibliotēkas loga plūda dažāda veida apmeklētāji. Kāda jauna sieviete vērsās pie bibliotekāres ar lūgumu - "man, lūdzu, kādu grāmatu par dzīves kvalitāti". "Jums privāti vai profesionāli?"" bibliotekāre pārvaicācja. Tālāk nedzirdēju.
ir tik viegli sevī kultivēt nelaimību.
skatos uz sevi, un kļūst sevis žēl.
bērniņš joprojām ir bērniņš, tikai vecs.
Navigate: [Previous 20]