Es gribu ierakstīt par Paradīzi 89. Jau pašā sākumā man viss šķita samākslots un neveikls - gan pārspīlētais setups gan aktieri (izņemot bērnus, tie man patika. bērni kā jau bērni, ieiet lomā un ir ticami). Un vēl filmas 2/3 es skatījos pulkstenī un dimāju, ko man vispār mēģina pateikt, kāda tam visam jēga un kad tas vienreiz beigsies. Un tad es attapos klīstot pa stokmani ar kamolu kaklā. Un es jums teikšu, es jūtos piekrāpta kā skatītājs. Un režisores gājiens ar to, ka nespējot aizkustināt ar stāstu, mēs uz beigām piešaujam beigtu kaķīti, Zariņu mazā bet pretīgā lomā un divas lāpstas lēta patriotisma Baltijas Ceļa formātā, ir vienkārši negodīgs. Un tas, ka es saprotu, ka mani manipulē, bet es tik un tā tam esmu pakļāvusies, mani vienkārši sadusmo. Un tas, ka Tu bērnībā esi filmējusies pie Vara Braslas, nebūt nenozīmē, ka Tev sanāks nest tālāk LV kino lāpu viņa vietā. Pavadīju dusmojoties visu vakaru, kā atceros, kļūstu nikna joprojām. Tad jau labāk būtu gājusi skatīties jēlības Kriminālā Ekselences Fondā.