Zobgalis
Bērnībā slimojot parasti mīļākā nodarbe man bija šķirstīt Herlupa Bidstrupa karikatūru krājumu. Īpaši man atmiņā iespiedusies zīmētā epizode Zobgalis.
https://www.flickr.com/photos/13457072@N06/49534102217/in/dateposted-public

Kas ir īsti ir zobgalis dzīvē ieraudzīju uzsākot pirmo kursu augstskolā, kurš tolaik visiem iesākās ar mēnesi talkā kolhozā lauksaimniecībā. Es ierados tikai pēc otrās nedēļas, kad pārējie jau bija iedzīvojušies, sapazinušies un izveidojuši kazarmu hierarhijas un sadalījuši lomas sūrā jaunekļu kolektīvā uz visu mūžu. Robis bija pats pirmais kuru ievēroju - viņš bija pats skaļākais, nepārtraukti stāstīja anekdotes, viņam to bija neizsmeļams krājums. Skats uz dzīvi viņam ironisks un viņam piemita arī pašironijas spēja, viņa joki nebija vērsti uz kāda apsmiešanu, taču mēle viņam bija asa. Viņš un es bijām vienīgie kuri vēlāk nekad netika mēģināti izjokot vai apcelt vai nolikti par kumeļu bara zirgošanās mērķiem. Mani tāpēc ka nesaprata, tāpēc distancēti respektēja, Robi tāpēc, ka viņš spēja tā atcirst un pavērst joku atpakaļ - nebija uz mutes kritis. Un izrādījās ka anekdotes viņam nepietrūka visus četrus koju gadus. Tāpat kā izsmējības.

Dažus gadus pēc studiju beigām es ar Robi vēl mēdzu satikties - droši vien kursabiedrus aprēkt aprunāt. Nu un protams uzzināt jaunākās anekdotes.

Pēdējā reizē, kad Robi satiku, es noklausījos divas anekdotes skvēriņā pie Brēmenes muzikantiem, iedzēru drusku hektora vai goldkrônes un tad devos tikties ar draudzeni, lai pēc tam ietu uz reiva pārtiju izstāžu zālē viesnīcā latvija. Pie reiva piederējās vārtrūmē paņemt vienu skābo marku uz pusēm ar draudzeni. Trips bija neaizmirstams - pirmā daļa ar gļukiem un stroboskopisko transu, otrā daļa bija ceļojums kājām no centra uz Teiku. Normāli tas būtu stundas gājiens, taču mums ar draudzeni tas prasīja četrtik. Tik vajadzēja, lai es paspētu izstāstīt to jauno aņuku, ko pa dienu biju dzirdējis no Robja. Gājiens pa Brīvības ielu torīt bija odiseja, uliss un maskava-gailīši visi kopā.

Nākamā diena bija ellīga - bez tā ka biju pilnīgi mentāli nefunkcionāls un ģeospatiāli dezorientēts, šausmīgi sāpēja vēdera muskuļi. - No smieklu krampjiem.

Ikgadējos kursabiedru salidojumos - medībās Robja nekad nebija. Toties pie šņabja galda galvenais sarunu temats bija apspriest klātneesošos. Es tur biju reti, katra reize man bija kā ekskursija ar laika mašīnu, taču pilnīgi autentiskai pieredzei man pietrūka Robja zobgalību.

Uz šī gada kopsanākšanu beidzot arī mūsu ortodoksālais mežaveču izlaidums ieviesa kopējo sakaru kanālu wacapā. Tur, protams, kā uz delnas brīnišķa iespēja izpildīties katram tieši tā kā jau pirms 30 gadiem - cik katram dieviš devis. Un - cik negaidīti - lielākā informatīvā trokšņa fona piegādātājs radītājs ir Robis ar mērķētu mednieku makšķernieku trollēšanu un piedauzīga satura humora reproducēšnu. Ja daži vienkāršāki prāti tur vienkārši uztur savu statusu ar padibeņu pornogrāfijas izplatīšanu, tad Robim tā ir ņirgāšanās. Nu kad saturs ir identisks, taču nolūks savādāks. Un dažubrīd es esmu gar zemi. Kā toreiz