kārtībai jābūt kārtīgai
Lai nokļūtu 3. maršruta busa galapunktā, jāizbrauc cauri bijušai industriālai, tagad degradētai teritorijai. Tas ir ārpilsētā, laukos. Te arī ceļš beidzas. Tuvumā nav ne māju, ne ielu, ne cilvēku. Tikai grāvis. Tālumā redzama vecu koku skupsna – tur ir seni kapi, taču tur pat piebraukt nevar, jo vairs ceļa nav. Aiz tiem sākas upes paliene. Nokļuvis samērā nekurienē esmu. Ir pusdienlaiks, man vēl brīdis līdz darīšanām atpakaļ teritorijā. Laba vieta, lai uzpīpētu. Izkāpju no auto, to atstāju ceļmalā. Izpīpēju mierīgi, lūkojos, kur lai kārtīgi izmet izsmēķi. O, busa gala punktā ir atkritumu tvertne. Pieeju, izmetu. Pēkšņi no muguras dzirdu trenētu balsi – "kāpēc smēķējam?" Pagriežos, izrādās tikmēr piebraukuši pašvaldības policisti. "Personu apliecinošus dokumentus lūdzu uzrādiet! Ko jūs šeit dariet? Kur jūs dzīvojat? Tūlīt pārbaudīsim visu par jums." Hmm, domāju, kādām jābūt pareizām atbildēm uz tādiem jautājumiem, lai neiekultos liekās nepatikšanās. Tikmēr kārtībnieki taisās sastādīt man administratīvo protokolu. Par ko?! - Par smēķēšanu sabiedriskā transporta pieturā. - E, es nesmēķēju pieturā, es tikai piegāju pie atkritumu urnas, re, uz tās pat ir piktogramma ar īpašu norādi vietai izsmēķiem. Un pat ja arī smēķētu tur, nenodarītu ne mazāko sabiedrisko bīstamību. Neizskatās, ka te vispār varētu apgrozīties cilvēki kādreiz. - Tā nav tava darīšana domāt, mēs nosakām vai ir pārkāpums vai nav. Tikmēr pogainie sazinās ar "centru", noskaidro visu manu administratīvo sodāmību un kriminālo pagātni, deklarācijas, mantiskos īpašumus. Vēlreiz noskaidro manus nolūkus šajā vietā.
Tieku cauri ar brīdinājumu.
Neticami