__________________

no elektrisko spēļu hronikām 

iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.

Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.

Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.

Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.

Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.

Tad virzamies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.

Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi.

Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.

Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.

Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.

Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.

Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.

Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigi kakla ielokā ir.

A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu un kādu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.

Tātad, lai viss nepaliktu,
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.

Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:

1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.

Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas

Lai gads neizskatītos tik garlaicīgs, pievienošu arī grāmatas, kas šogad patika. Ilgi nevarēju izlemt, vai iekļaut tikai daiļliteratūru. Gribēju arī mūziku un vienā teikumā par dvēseles stāvokli vai noskaņu, bet laikam jau neiespējami rekonstruēt, jo neizbēgami pievienošu klāt tagadnes skatījumu. Šķiet, ka esmu atgriezusies pie vidusskolas stoicisma, lai gan nekāds seno romiešu kareivis neesmu, kas turot roku ugunī, nemainoties sejas izteiksmei teiktu: "Es neesmu vainīgs." Kaut gan reizēm darbs tāda vide bija. Tad nu arī šeit īsi un lakoniski, pat ja gribas pie dažām grāmatām izplūst paskaidrojumos un komentāros. Bet tad pazudīs struktūra.

Janvāris
Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!"
GRĀMATAS: Tīnas Hārneskas Ļaudis, kas sēj sniegā un Svena Kuzmina Brīvībene

Februāris
Kopš atguvu balsi, ir tik milzīgs prieks, ka pat svešiem cilvēkiem nav grūti piezvanīt, lai sarunātu lietas. (Sāku vadīt bibliotekārās stundas pirmsskolas iestādēm, bet ātri sapratu, ka šis nav mans ampluā). GRĀMATAS: Eimora Taulza Džentlmenis Maskavā, Dainas Tabūnas Lasis Stasis un Atlasijas okeāns, Johannas Šaibles Reiz bija un reiz būs

Marts
Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi.
GRĀMATAS: Olgas Tokarčukas Stum savu arklu pār mirušo kauliem, Žana Kloda Murlevā Okeāna bērns

Aprīlis
Pārlasu Bredberija Pieneņu vīnu.
GRĀMATA:Ieraksts izsaka visu.

Maijs
"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."
GRĀMATAS: Olli Jalonena Debesu lode un Mari Tēdes Ingmars un jūra

Jūnijs
Sintijas Sudmales dzejas krājumu nopirku kaut kad aprīlī, pirms debijas balvas piešķiršanas.
GRĀMATAS: Pirmo jau minēju. Jurgas Viles Kašalotu radio. Kiranas Milvudas Hārgreivas Leila un zilā lapsa. Nikolā Ozano Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums

Jūlijs
Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā.
GRĀMATAS: Elvīras Blomas Viņam patīk šie dzejoļi, Ineses Zanderes Stikla burtnīca, Paolo Konjeti Astoņi kalni

Augusts
Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa.
GRĀMATAS: Katarīnas fon Brēdovas Viss, kas nav saskatāms, Ilzes Jansones Pasaules troksnis

Septembris
Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca.
GRĀMATA: Sabīnes Zommerkampas Saules meklējumos

Oktobris
Cenšos atrast iemeslus, kas neļauj man apzināti pieņemt lēmumus.
GRĀMATA: Anetes Grīnbergas Spoks un mākoņu pilsēta

Novembris
"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums"
GRĀMATAS: Katrīnas Rudzītes Dažas piezīmes par ķermeni, Ļubas Jakimčukas Donbasa aprikozes, Mjūrielas Barberī Eža elegance

Decembris
Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos.
GRĀMATAS: Viktorijes Hanišovas Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija, Zigmunda Skujiņa Ēnu aleja

Nav tā, ka man nepatika šis gads, taču šķita diezgan smagnējs un nogurdinošs.

Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.

Šitas lipīgais muzikālais materiāls, savukārt, tādā man topā, ka iet pa riņķi dienām cauri:
https://www.youtube.com/watch?v=LY2L_xxp284


P.S. Atgādiniet, lūdzu, kā varēja te ievietot te bildes un kā bija ar to lj cut?
Danke

Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,...

šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.

Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.

Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.

Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.

Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.

Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJM
Ja atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas

Paskatos pie izlietnes, protams – viss pludo.

Kāda ir jūsu iecienītākā taktiskā pildspalva?

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.

pirms pāris nedēļām ganos redzēju Selfu. staļļa saimnieces veco ķēvi. viņa nomira pagājšpavasar. viņa stāvēja pavisam netālu no vārtiem, atsevišķi no visiem pārējiem zirgiem, pagriezusi pret mani savu, ar nevienu citu nesajaucamo, lauko pieri un mūžsenās acis.

šovakar, braucot mājās, skaļi un šķībi auroju līdzi Mārtinam "It's a question of lust, it's a question of trust, It's a question of not letting what we've built up crumble to dust" un kādu brīdi dzirdēju, kā tikpat skaļi un šķībi, bet matēti, kopā ar mani auro kāda vīrieša balss. Volvo dēmons droši vien.

hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead.
kaut kas ļoti pūkains un brūns un ļoti notriekts. diezgan liels. paldies veizam par brīdinājumu. piebremzēju un paspēju palaist pār lielceļu tādu pašu pūkainu un brūnganu. un ļoti dzīvu. bet vienu. "Usūrijas jenotsuns veido monogāmus pārus uz mūžu".

pabraucu garām Smiltenes aplim. lai varētu pa tukšu un taisnu šoseju, bez radariem, pārsniedzot ātrumu, aurot līdzi Mārtinam un Deivam. aurojām līdz Grundzālei. tur apgriezos, atkal uzņēmu ātrumu, parādījās paziņojums "dzinējam samazināta veiktspēja", motoram zuda jauda, sāka raustīties gaismas, panelī uzmirgoja visādas lampiņas un īsi pirms apstājos malā - nobloķējās arī stūre. kopā ar Deivu auroju "will I always be here??????????". vairākas reizes griezu aizdedzi, bet motors izdvesa lapsas smiekliem līdzīgas skaņas un neleca.

pieleca. pa tukšu un taisnu šoseju, bez radariem, pārsniedzot ātrumu, auroju līdzi Deivam "I rush for you, I rush for you, I rush for you" un braucu mājās.

nebraucu mājās. man nav kur steigties. braucu uz Niedrāju. stirnu dibeni ceļmalā spīd kā Marsa mēneši - Foboss un Deimoss. mežā neganta vētra. viss šalc un čīkst un vaid un gārdz. mākoņi - kā labradoru armijas saplosīta spilvenu krava un trīsuļojošas zvaigznītes, kā lauskas no burkas, kuru vakar nesašķaidīju.

papsītis mēģināja iemācīt zoli. neko nesapratu. paliku jaņos. tā to sauc?

paliku jaņos. hazard reported ahead. Will I always be here? Will you let the morning come soon? 112112112

vai sāpinot kādu citu Tavas sāpes paliek mazākas? vai Tavas sāpes paliek mazākas, ja Tu ienīsti manas auzu pārslas?

pārdzēros kafiju. veselas piecas šodien. triceklis, receklis, galerts.

hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead.
ahead. ahead. ahead. behead.
Will I always be here?

The Tower.

"tumsā pie ugunskura klausīties stāstus" pēdējā iterācija, man šķiet, ir diapozitīvu skatīšanās un stāsti, kas pavada katru attēlu. cits nekas nestāv līdzi.

emociju pohas

gordejevas intervija ar mākslīgo intelektu

Priecīgus Ziemassvētkus, mīļie! :) Paldies par to, ka Jūs esat šeit.

Es tā stāvu, es tā stāvu
Ziemassvētku vakarā,
Lai veldrītē nesakrita
Mans daiļais linu lauks.

Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.

Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.

Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās.

ārā saulīte un zilas debestiņas un es klausos Hildegardi Bingenu un ir ļoti skaisti. + prokrastrinēju atskaiti, kam jābūt gatavai 29.12. un gribu iziet ārā.
visādi citādi -
pagājusī nedēļa bija diezgan intense, bet lielos vilcienos -
* bijām uz Auksto ledeņu pirmizdrāzīti cirkā. man so so, bet es arī neko baigi negaidīju - gāju zocializēties un apmierināt ziņkāri pēc visa ko biju dzirdējusi no komandas. trausla kundzīte gados, kas sēdēja blakus, pēc izrādes piecēlās, iebāza savu seju manējā un noteica "ja šis ir cirks, es esmu Anglijas karaliene". pēc tam bija forša KVFR ballīte/Kl dzd, kurā uzstājās brīnišķa grupa - Grupa tramvajs.
* dabūju pirmo ZSV dāvānu - Hildegardes Bingenas "Ordo Virtutum" - ļoti krāšņs izdevums.
* nākamā diena bija ļoti gara un nogurdinoša - darbiņā bija tirdziņš un pēc tam danču vakars, kurā dažas kompānijas uzvedās diezgan nekultūrāli.
* saulgriežu saulrietā iegremdējos Niedrājā. pirms tam izcīnot mega kauju ar sevi (par to cik ļoti negribas), toties pēc tam - instantly sajūtoties MEGA LABĀK.
* vakar bija darbinieku ZSV, kuros varēja "taisīt" sev traukus ar visādiem smukiem dekoliņiem. tas bija tik jauki un nomierinoši, varētu vairākas dienas no vietas to darīt.
* Volvo brīžam met paziņojumu, ka dzinējam samazināta veiktspēja un negrib kustēt uz priekšu.
* VKB pirmo reizi dabūja piķi KKF NVO atbalsta konkursā. priekšniece ir sniegusi gadiem. forši! vienīgi vairāk nekā 2x mazāk kā prasījām un mēs neprasījām daudz.

taga atliek pārdzīvot ZSV pasēdēšanu maratonu. un UZRAKSTĪT ATSKAITI.

Es esmu bēdīga, jo nupat uzzināju, ka ir nomiris Kriss Rī un Valts Kleins. :(
Es nekad neesmu bijusi tā, kas ļoti fano par slavenībām, grib par visām varītēm dabūt fotogrāfijas, autogrāfus u.t.t. Bet nu viņi abi bija manā īsajā listē ar slavenībām, ar kurām es būtu gribējusi pakomunicēt dzīvajā. :(

Es atceros, kā bērnībā es vienmēr domāju, kas prot tik skaisti nofotografēt tās sievietes uz žurnāla "Santa" vāka. Un tas bija Valts Kleins. Es atceros kaut kādu viņa interviju radio, kur viņš teica "Esiet mīlestība". Atradu pat savu ierakstu par to - http://klab.lv/users/missalise/525174.html .

"Driwing home for Christmas" ir mana absolūti mīļākā Ziemassvētku dziesma, tā vienmēr ir pasaka un stāsts un kupenas gar ceļa malām un mīļie, kas gaida mājās, siltās gaismiņas māju logos. :(

http://klab.lv/~missalise/653562.html

Savā sirdī gandrīz neiespējamo sapņu sadaļā es vēlējos šos cilvēkus satikt dzīvē. Nu tie jāpārceļ uz pavisam neiespējamo sapņu sadaļu. :(

Bet lai viņiem tur - otrā pusē - gaiši. Ir taču labi, kā viņi ir nodzīvojuši tādas dzīves, ka par viņu aiziešanu skumst daudzi, kurus viņi nekad pat nav satikuši...

Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu. 

Es nopirku Lidl dekorāciju ar gaismiņām - eglīti. Man parasti Rīgā nav eglītes, tad nu būs vismaz šāda. :) Vispār man ļoti gribētos, lai manā un citu cilvēku dzīvēs dominētu mīlestība, miers, skaistums, prieks. Šie četri vārdi ir kaut kāda mana personīgā mantra - kaut kādas manas personīgās vērtības.

Reizēm es mūsu darba kafejnīcā ņemu salātu bāra salātus - sajaucu pāris veidus - vieni ir ar fetas sieru, tomātiem, gurķiem, papriku, reizēm spinātiem, nedaudz valriekstiem, drusciņ klāt marinēti kaut kādi dzelteni auglīši - īsti nezinu, kas tie tādi, bet garšīgi, otri ir vai nu mocarella ar ķiršu tomātiem, spinātiem un izcili garšīgu pesto vai arī dārzeņu salāti ar lasi. Tas pavārs, kas šo gatavo, ir malacītis. :)

no dzīvokļu sludinājumiem: "...lielisks risinājums dzīvošanai"

Atceros, kā vairākos mirkļos pie sevis nodomāju "šo mirkli es noteikti gribu atcerēties un atcerēšos" un neko neatceros, protams.

DELFI. Ronaldu līgava Džordžīna smej: milzu gredzens bija mazākais, ko viņš varēja viņai piedāvāt

Fascinējoši ka pasniedzēja, kas pasniedz statistiku jau gadus trīsdesmit, un visu laiku runā par to cik dati ir svarīgi un bez tā jau nekāds maģistra darbs nevar sanākt, laiku pa laikam enivei iepin kaut kādu pilnīgu prātā nebalstītu konspirāciju. tāpat vien.

šodien teica, ka rietumeiropā jau skaidrs ka imigranti visi dzemdē daudz bērnus, jo viņi jau tikai uz pabalstiem dzīvo, un attiecīgi var daudz vairāk dabūt. ar tādu milzīgu pārliecību, gluži kā ja stāstītu kurā gadā uzbūvēts eifeļa tornis. Ne viena 'varbūt', 'iespējams', 'nebrīnītos' vai cita tāda conditional qualifier.

Un pie tam, katram imigrantam esot arī pa sunim un kaķim, jo par to arī maksā. Uz manu, 'ko? tiešām?' atbild, ka jā, protams. Esot katra bomzim Parīzē reģistrēts sunītis, par ko valsts maksājot 600 eiro mēnesī. Pilnīga konspirācijas teorija, urbānā mēme no kaut kādas anti eiropas propagandas. Labi vēl ka nepieminēja gejus un zoofīlus ar speciāliem pabalstiem.

Mācīta kundze, pasniedzēja, autoritāte, ekonomiste. Bet iebrien konspirācijās līdz celim un pati pat nepamana kā kājas smird pēc krievijas dumbrāja līdz pat svārku maliņai.

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

Vai jums ir padoms par laipnu atsaucīgu meistaru, kuram es varētu palūgt līdz svētku cepešiem salabot salūzušo tvaika atsūcēju? Getapro nepalīdz.

"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."


Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.

Tā, kakls sāp, vaigi sarkani un pašsajūta pasliktinajās. Iedzēru vēl vienu karsto dzērienu, ielīdu karstā vannā un laižos miegā. Šonakt mans ķermenis būs kara laiks vīrusiem pret manām imunitātes šūnām. Varbūt mūsu pasaule arī patiesībā ir kāds milzīgs ķermenis un mēs esam šūnas? Tās, kuras grib, lai organisms turpina pastāvēt, cīnās ar vīrusiem un baktērijām un vēža šūnām, kas tik ļoti atgādina putinistus, korumpantus un diktatorus, kuri rauj un rauj sev visus resursu. Un ja viņus laicīgi imunitāte nepiebeidz, tad viņi iznīcina visu ķermeni.

citās ziņās:
Smilčā šon atvēra rimiju un hesīti. dzīve iet uz augšu.
posmā bērzkrogs - smilčas aplis uzlikts vidējā ātruma radars. manliekas bīstamāk šajā taisnajā un tukšajā posmā ir pusaizmigušai braukt uz 90 ar kruīzkontroli, nekā norm močīt.
jau pāris nedēļas kā pazudušas peles. viss tukšs un kluss un mierīgs.
kaķim bija/vēl ir auss iekaisums.
ieplaisāja plīts virsma. pirms pāris gadiem uzlikām tipa jaunu. bez riņķiem.
volvo pats no sevis atkal atdzīvojās, kopumā iet, bet ir dažas problēmas.
Birzlejās atgriezās Dāris un ievācās pirmais sirmais zirgs.
atklājām Rīgas minku izstādi Malā.
bijām uz Tesiņu Ansamblī.
iepazinos ar bf māti.
darbiņā ļoti forši cilvēki sarakstījuši atlūgumus.
izfiškoju kā pa apdrošināšanas naudu apmeklēt sambahanu. masāža bija ļoti kūl, bet dabūju komplektā izvilkt 11 kārtis no 5 dažādām kavām un vēl šo to.


parastajās ziņās:
aizpagājšnedēļa lielākoties bija dirsā.
pagājšnedēļ biju paņēmusi brīvu. bija cozy un rāmi un mājīgi.
šonedēļ atsākās darbs un visādas trauksmes. ķermenis intrsanti reaģē.
vēlreiz biju pie terapeites. pierakstījos uz janvāri arī. mēģināšu vismaz reizi mēnesī kaukā atļauties.