Par romantiku, bļe!
Vakarnakt mani savāca Рыжая, meituks tāds, ar rudiem matiem un rudu džipu. Kā jau labākajās žanra tradīcijās pavizinājāmies pa pilsētu, palīgojām pa vecpilsētu un eventuāli nonācam caurumā, ko mans izīrētājs lepni dēvē par dzīvokli. Viss turpinās tikpat jauki un prognozējami cik sākās. Romantiskais rakūniņš bļe iededzina svecītes, vienu uz televizora, un vēl pa vienai uz katras no mājas kinozāles tumbām. Tās tādas līdz gurnam, augstas un slaidas, svecīte stāv gana augstu un rada siltu gaismiņu. Romaņķika, aš abosratsja i ņežiķ.
Kad nakts ir pietuvojusies savam loģiskajam noslēgumam, gan rakūniņš, gan Рыжая aizmieg ar smaidu uz lūpām un svecītes turpina gaiši sildīt.

Pamodos no kodīgas smakas, kas radās vienai no tumbām degot kā lāpai. Joptvaju maķ, pažars! Gandrīz aizkari jau ar bija parauti līdzi. Ādama kostīmā cīnījos ar ugunsnelaimi, pieliedams istabu (kur ir skaists, gaišs paklājs ko ieklāju tik mēnesi atpakaļ), skaļi lamādamies un šķendēdamies par notikušo.

No rīta Рыжая jautā: "Мартиньш, что тут так воняет?". Atbildu:"Вот так блядь пахнет романтика!"