| Jul. 24th, 2026 @ 12:14 am Par "draug-flāciju" |
|---|
https://www.youtube.com/watch?v=NcDVmsRxA_g
Video par to, ka draudzības izveidojas, ja ar cilvēku runā vai veic kopā aktivitātes vismaz 80 stundu. Vīriešiem ir svarīgas kopīgas lietas, sievietēm - sarunas par dzīvi.
Taču pēc tam šīs draudzības ir jānotur, ar cilvēku uzturot kontaktu vismaz pusstundu mēnesī.
Pēc tam tur ir par to, ka pieaugušo draudzības nozīmē maksu par bāriem, restorāniem, koncerta biļetēm utt.
Laiks, kad varēja divatā aiziet pasēdēt parkā un kopā ēst auzu cepumus un dzert no termosiem tēju, esot pagājis. Tā 40 gadnieki vai 50 gadnieki vairs nedarot.
***
Kad man bija 20 gadu, es šo sāku pamanīt. Citi studēja un strādāja uz pusslodzi. Varēja atļauties sēdēt kafejnīcās ar kafiju un bulciņu.
Man savu ienākumu nebija, tāpēc daži kontakti, kas bija no vidusskolas laikiem, pazuda. Citiem bija auto, man nebija.
24 gadu vecumā es sāku pasniegt privātstundas par diviem latiem stundā. Pēc tam par 5 eiro stundā. Ar to varēja knapi nosegt ceļa izdevumus un ēšanas izdevumus,
kamēr aizbraucu uz privātskolnieka mājām turp un atpakaļ.
Bieži vien bija tā, ka cilvēku aicināt uz mājām dzert tēju bija pāragri, jo it kā tikko iepazītus cilvēkus, ar ko kopā tikai kādas 10-20 stundas
pavadītas, nebija pieņemts aicināt ciemos.
Vēl bija tas, ka es nedzēru ne alkoholu, ne kafiju. Arī tas apgrūtināja draudzēšanos.
***
Vairākas sarakstes, sākumā draugiem.lv, tad ankh.lv, pārvērtās par īsām tikšanās reizēm. Taču liela daļa jauniešu, kas klausījās smago mūziku,
dzēra alu vai vīnu, tāpēc es jutos ārpus tā.
***
Tomēr ir arī labs gadījums, ka es vidusskolā iedraudzējos ar klasesbiedru, jo viņš lasīja gudras grāmatas un arī laboja datorus, tāpāt kā es, un
mēs pēc stundām vienkārši vazājāmies pa Rīgu un pļāpājām. Bija interesanti. Tā draudzība ir izturējusi 20 gadus, jo mēs 10.klasē ļoti daudz laika pavadījām kopā.
Kā arī es pie viņa bieži gāju ciemos, jo viņš dzīvoja 20 minūšu attālumā no manis.
***
Tomēr agrajā jaunībā dažādas ideoloģijas daudz ko noteica. Sākumā es noteikti sevi pieskaitīju metālistiem, šahistiem un tai grupai, ko angliski sauc "nerds".
Pēc tam es atbalstīju LGBT, darbojos nevalstiskās organizācijās. Pēc tam darbojos meditāciju centrā. Tagad darbojos šautriņu mešanas klubā.
***
Tomēr draudzības ar katru desmitgadi palikušas aizvien dārgākas. Mani draugi, tie cilvēki, kas zina no galvas manus dzimšanas un vārda dienas datumus, pārsvarā dzīvo
citās Latvijas pilsētās vai pat valstīs.
Tāpēc sarūpēt iespēju satikties kaut uz pusstundu mēnesī, tas prasa plānošanu nedēļām vai pat mēnesi uz priekšu.
Ar trim draugiem man ir noruna, ka mēs uz dzimšanas dienām dāvinām viens otram kaut ko. Tā kā trīs reizes gadā es dāvinu kaut ko, manā dzimšanas dienā
es saņemu sev kaut ko. Viņi zina, kas man ir vajadzīgs, tāpēc tā ir tāda draudzīga naudas aprite.
Pat ja ir atšķirība, jo no mums četriem divi strādā izglītībā, viena par inženieri un otra ārzemju kompānijas Latvijas filiālē.
***
Interneta draudzības es kādreiz uzskatīju par draudzībām, taču pēdējā piecgadē, pēc COVID, katrs cilvēks, kas nav dzīvē satikts pusgadu, man skaitās ex-paziņa, par ko vairs
nav informācijas. Cilvēki neatbild uz ziņām, jo viņiem tas nav svarīgi, ja nav kopīgu pasākumu, kopīgu koncertu, kino un ballīšu.
Un es esmu pārstājis uz to reaģēt. Pat ja dažreiz ir sentiments, ka "tādas foršas sarunas bija!".
***
Vispār jau runā, ka ap 55 gadu vecumu otrie bērni ir izauguši, sākuši dzīvot atsevišķi, un pieaugušajiem atkal ir vairāk laika sev.
Kad man būs 55, noteikti uzrakstīšu par to savā blogā, vai mani vienaudži beidzot ir palaiduši visus bērnus pasaulē.
Latvijā bērnus uzturēt kļūst aizvien dārgāk.
Tāpēc otrie bērni dzimst aizvien vēlāk mūsdienās. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}